5. Ticība

Tavas apziņas pamatā ir ticība. Ir teikts: «Katram pēc viņa ticības». Taču tā nav tā ticība, par kuru mēs runājam, domājot par reliģiju vai par Dievu (un tās, starp citu, ir dažādas lietas). Proti, kad mēs runājam par aklo ticību: sak, mums nākas kaut kam ticēt, kad mums nav zināšanu, bet, kad iegūstam zināšanas, ticība mums vairs nav vajadzīga. Nē, mēs runājam par ticību kā tādu, par uzskatiem, zemapziņas noturīgiem pārliecības modeļiem, kas ir pirms jebkuras zināšanas. Par ticību, kas nosaka mūsu realitātes pamatlikumus. Un šeit ir svarīgi apzināties, ka mēs visi, paši to, iespējams, neapzinoties, kaut kam ticam.

Kāds tic zinātnei, tam, ka cilvēks ir attīstīts dzīvnieks, kāds tic reliģiskām dogmām, «vectētiņam uz mākoņa, kurš visu vada», kāds tic maģiskas iedarbības spēkam… Taču vairums cilvēku, paši to neapzinoties, vienkārši tic, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir, kā mēs to redzam, jūtam, mēram, un tā pastāv neatkarīgi no mums, no tā, ko mēs par to domājam, ko par to zinām – tā vienkārši ir. Un, kad mūsu vairs nebūs, tā joprojām būs tāda pati, vienkārši mūs tajā nebūs. To sauc par «objektīvo realitāti». Bet tas nav tā, kā ir patiesībā, tā ir vienkārši tāda ticība, dziļa, bērnībā neapzināti pieņemta un ieraduma nostiprināta pārliecība; vairums cilvēku vienkārši tic šai «objektīvajai realitātei» tieši tāpat, kā kāds tic «vectētiņam uz mākoņa». Taču lieta ir tāda,

ka formula «katram – pēc viņa ticības» darbojas jebkurā gadījumā: kam Tu tici, to arī saņem. Jebkura ticība, tāpat kā jebkura patiesība, pati sevi apstiprina ar ārējās realitātes faktiem. Jebkura.

Pamatlīmenī mūsu realitāte ir, kā saka fiziķi, kvantu zupa, proti, visu iespējamo realitātes variantu «sajaukums», un tikai mūsu uztveres šablons, tas, kā mēs raugāmies uz mūsu pasauli, caur kādu (uzskatu un pārliecību) prizmu mēs to uztveram, nosaka to konkrēto realitātes variantu, kuru mēs izdzīvojam. Jā, šiem variantiem ir dažādas īstenošanās varbūtības. Bet, kā mums vēsta kvantu koncepcija QBism (Kjubisms), «Tavā realitātē ar vislielāko varbūtību notiek tas, kam Tu tici (esi pārliecināts) tiktāl, ka esi gatavs uz to likt naudu». Tavā realitātē notiek tas, kam Tu tici, «katram – pēc viņa ticības», bet fakti un tos sakārtojošās zināšanas ir tikai sekas, kas «uzpeld» no materiālās īstenības kvantu zupas pēc mūsu ticības šablona.

Citiem vārdiem sakot, Tu visu laiku neapzināti meklēsi un atradīsi apstiprinājumu tieši tam, kam tici. Jautājums atkal ir tikai par to, vai Tava ticība, Tavas pārliecības dara Tevi laimīgu? Iespējams, sākotnēji Tu pieņēmi savus uzskatus neapzināti – no mammas un tēta, no audzinātājiem un skolotājiem, no visas savas apkārtējās vides, taču tagad Tu vari izdarīt apzinātu izvēli. Kritiski izvērtēt augļus, kurus

Tu saņem no saviem pašreizējiem uzskatiem un pārliecībām, un – nu jau apzināti – izvēlēties to, kam Tev patiesībā gribas ticēt. Ticības izvēle nozīmē realitātes un tās darbības likumu izvēli.

Tas, kurš izvēlas ticēt «objektīvajai realitātei», automātiski pakļaujas šīs realitātes likumiem: resursu ierobežotība, nepieciešamība cīnīties par tiem, konkurences likumi, kuros augstāk par morāli, ētiku, mīlestību un taisnīgumu vienmēr būs izdzīvošana. Izdzīvo stiprākais. Taču vienmēr atradīsies vēl stiprāks, un tāds, kuram ir mazāk morāli ētisko ierobežojumu. Bet arī viņš galu galā zaudēs – visstiprākajam pretiniekam – neizbēgamajai nāvei. Šajā realitātē ir tikai viena garantija – zaudējuma garantija, nāves kā dabiska iznākuma garantija. Un, kamēr Tu nenovēršami iesi pretī šim iepriekš noteiktajam finālam, Tu esi nolemts ciest, baidīties un nemīlēt. Vai arī dzīvot ar «pretsāpju līdzekļiem», mēģinot kaut ar ko novērst Sevi no baiļu un vilšanos sāpēm – ar ēdienu, seksu, izklaidēm, sportu, mākslīgām spēlēm, dažāda veida kursiem, treniņiem, narkotikām, alkoholu…

Un tas ir «objektīvi». Jo «objektīvajā realitātē» ir tik daudz ārēju, no Tevis neatkarīgu faktoru, ka gudram cilvēkam, ja viņš tic «objektīvai, no viņa neatkarīgi pastāvošai materiālajai īstenībai», vienkārši ir pienākums izjust bailes un pastāvīgu trauksmi par nespēju tos visus kontrolēt. Šādā realitātē pēc definīcijas valda bailes. Bet

cilvēks nevar dzīvot mūžīgās bailēs, tas ir pretrunā ar viņa patieso dabu. Tāpēc nākas ar kaut ko novērst savu uzmanību…

Un daudzi no šīm bailēm un ciešanām bēg «pie Dieva», pie dieva, kurš tieši tāpat kā «objektīvā realitāte» pastāv atsevišķi no Tevis – tāds kā «vectētiņš uz mākoņa, kurš visu komandē». Bet tas ir kā «sliktais policists» un «labais policists». «Tas pats vēzis, tikai citā kulītē». Tagad Tev būs jābaidās no viņa. Un pastāvīgi jānoskaidro, ko viņš vēlas no Tevis. Un šeit parādās neskaitāmi reliģiski egregori, būtības, kas vēlas baroties no cilvēku ticības enerģijas. Tāpēc, ka ticība ir dzīvības avots, ticība ir kanāls, pa kuru enerģija tiek nodota tam, kam Tu tici. Un vai Tu tici dievam, zinātnei, trešajam pasaules karam vai prezidentam, kurš visus izglābs, būtībā nav nozīmes. Tu labprātīgi atdod savu dzīvības enerģiju kaut kam ārpusē.

Tas nenozīmē, ka Dievs nepastāv. Dievs pastāv. Dievs pastāv kā Visa Augstākais Potenciāls, visa esošā, visa, kas jebkad ir bijis, ir un būs, un vienlaikus kā tā Avots. Un visos laikos ir bijuši cilvēki, kuri veltīja sevi kalpošanai šim cilvēces un Dzīvības kopumā Augstākajam Potenciālam, definējot šo Augstāko Potenciālu kā Beznosacījumu Mīlestību, Mūžīgo Dzīvību, kas guvusi uzvaru pār nāvi, Augstāko Saprātu, Augstāko Gudrību, Augstāko Spēku un Augstāko Gribu, Visa Augstāko Cēloni un Avotu, un visbeidzot – Augstāko

Pievilcību visplašākajā nozīmē. Šādus cilvēkus, kas veltīja sevi kalpošanai šim Augstākajam Potenciālam, sauca par svētajiem. Un šie cilvēki nodibināja savu personīgo ārpuslaika un ārpusreliģisko kontaktu ar šo Augstāko Potenciālu un ar savu kalpošanu un ticību bagātināja visas vai kādu konkrētu no Viņa īpašībām: kāds audzēja Gribu (40 gadus stāvot lūgšanā uz staba vai akmens), kāds – Spēku valdīt pār matēriju caur ticību («Un ja tava ticība būs kā sinepju graudiņš, tu teiksi šim kalnam: pārcelies, un tas pārcelsies pēc tava vārda»), kāds iemantoja Gudrību, stiprinot Saprātu un paceļot to Garā, Garā kā Augstākajā apziņas formā. Kāds disciplinēja prātu. Kāds loloja Brīvību no bailēm un ķermeņa ierobežojumiem, ķermeniskajām atkarībām. Kāds pilnveidoja Ķermeni. Kāds paplašināja Dvēseles spektru. Kāds vairoja Enerģiju. Kāds iemantoja Mīlestību.

Jā, arī tā ir ticība. Taču šī ticība, kas veltīta Veselumam, Vienotajai un nedalāmajai Esībai, kas visos laikos veidojusi savu personīgo Dzīvo Kontaktu ar Dzīvo Ārpuslaika Dievu, ieguldot savus sasniegumus Vienotajā Gara Dārgumu Krātuvē, šī ticība, Dzīvā ticība, radīja mūsu Augstāko Potenciālu, kuram kādu dienu piekļuvi iegūs ikviens, kurš to vēlas – un vairs ne pēc saviem nopelniem, bet pēc Augstākās Žēlastības, kas austa no šo svēto cilvēku pašaizliedzīgā Kopējā Varoņdarba, kas visas cilvēces vēsturē izveidojies par Vienotā Dieva Tēlu un Viņa Mīlestību pret mums, Viņa Žēlastību kā Mūsu Vienotā Tēva-Mātes žēlastību pret Saviem bērniem.

Un šī ticība savas visaptverošās dabas dēļ rada Augstākā Potenciāla kolektīvo realitāti, Paradīzes kolektīvo realitāti.

Katrs no šiem cilvēkiem izmantoja savu nespēku, savu ierobežotību kā starta laukumu un audzēja ticības spēku un vēlmes spēku (bet vēlmes – tas ir ļoti svarīgi, kā mēs redzēsim nākamajā nodaļā), nenovēršoties no sava vājuma un bailēm un nemēģinot aizmirsties «pretsāpju līdzekļos» kā citi cilvēki, bet atklāti skatoties tām acīs un ik dienas veicot varoņdarbu, izejot ārpus šīm robežām, veltot šī varoņdarba augļus nevis sev personīgi, bet visai Cilvēcei, Tās Augstākajam Potenciālam, Tam, ko mēs saucam par Vienoto Dievu, Vienoto Tēvu-Māti, Vienoto Garu, apzinoties, ka visas šīs augstākās īpašības sasniegs savu kritisko masu nevis tagad, ne šajā sekundē, bet nākotnē («nākamajā laikmetā»), kādā kvalitatīvi Jaunā Apziņā, Kura kādu dienu apzināsies Sevi kā Visa Cēloni. Radītāja Apziņā.

Un lūk, šī nākotne ir pienākusi. Kādu dienu – tas ir Tagad.

Tu jautāsi, kāpēc gan nevar vienkārši ticēt sev? Var. Bet salīdzini: ticību sev kā atsevišķi ņemtai būtnei un ticību sev kā Vienotā Dieva, Vienotās Dzīvības unikālai izpausmei, kas iemiesojusi Savu Augstāko Potenciālu un turpina To paplašināt katru mirkli ar visām Savām unikālajām

izpausmēm, no kurām katrs Dieva bērns, katrs savas realitātes radītājs turpina ik mirkli attīstīt talantus, dāvanas, ko saņēmis no Vienotā Gara-Tēva-Mātes, dodot savu ikdienas ieguldījumu šī Augstākā Potenciāla vairošanā, pretī saņemot sev Vienotā Augstākā Potenciāla Atjaunoto Versiju, kuru izlolojuši visi Vienotā Ķermeņa bērni un daļiņas katrā Vienotā Tagad mirklī.

Piekrīti, ticība sev kā atsevišķam apziņas nesējam, ko ierobežo sava pieredze, un ticība Sev kā Vienotā Dieva unikālai izpausmei, Kurš Sevī ietver visas Cilvēces izloloto Vienotās Ārpuslaika Apziņas Vienoto Augstāko Potenciālu, – tās ir dažādas lietas.

Kā gan noticēt Sev, Sev kā savas realitātes radītājam, sev, kurš nav atdalīts no Veseluma, bet gan kā dievam un mīļotam bērnam, Vienotā Dieva unikālai izpausmei Tavā unikālajā cilvēciskajā formā?

Jo ticība ir ļoti cieši saistīta ar vēlmēm. Mēs ticam tam, kam vēlamies ticēt. Un otrādi: mūsu vēlmes nosaka mūsu pārliecības. Iedziļināsimies Tavu vēlmju dzīvinošajā spēkā.