7. Jūtas

No ikdienišķās apziņas viedokļa mums šķiet, ka mūsu jūtas (sajūtas, emocijas un dvēseles pārdzīvojumi) ir atkarīgas no ārējiem apstākļiem: no briesmām rodas bailes, no rupja vārda – aizvainojums, no pieļautas kļūdas – vainas apziņa, no satikšanās ar mīļoto – mīlestība, no bērnu «sliktās uzvedības» – aizkaitinājums utt.

Bet no Radītāja Apziņas viedokļa viss ir pretēji – mūsu apziņā jau pastāv zemapziņas (neapzinātas, automātiski ieslēdzošās) programmas noteiktu jūtu, emociju palaišanai. Tās var nosaukt par jušanas šabloniem. Un tieši jušanas šabloni rada no «kvantu zupas» (pievelk mūsu realitātē) atbilstošus apstākļus: bailes rada briesmas un draudus, aizvainojums – aizvainotāju, vaina – kļūdas, kauns – Tavas niecības pierādījumus, dusmīgums atradīs, uz ko dusmoties, naids atradīs sev ienaidnieku utt.

Jūtas ir primāras, bet ārējie apstākļi – sekundāri. Maini savas jūtas, un Tu mainīsi savu realitāti.

Šis mehānisms ir ļoti cieši saistīts gan ar mūsu ticējumu iemiesošanās mehānismu, gan ar vēlmju fiziku. Vieni ticējumi rada vienus jūtu šablonus, citi ticējumi – citus. Kā jau mēs teicām, ticība

objektīvajai, neatkarīgi no mums pastāvošajai realitātei ir saistīta ar neskaitāmu baiļu izdzīvošanu: bailes no nāves, bailes no dzīves, bailes no nosodījuma, bailes no kļūdas, bailes no konflikta, bailes palikt bez naudas, bailes saslimt, bailes no fiziskām un emocionālām sāpēm, bailes par rītdienu, bailes no pārmaiņām, bailes par bērniem, par viņu nākotni, bailes no jauniem sākumiem, bailes no bailēm…

Tā rezultātā visas mūsu vēlmes koncentrējas ap vēlmi pasargāt sevi un savus tuviniekus, aizsargāt no visa veida bailēm un draudiem, kas «objektīvās realitātes» apstākļos pēc definīcijas nav iespējams. Un, jo vairāk mēs cenšamies aizsargāties (nopelnīt vairāk naudas, iegūt vairāk kontroles, varas pār citiem cilvēkiem utt.), jo vairāk mums kļūst iemeslu pārdzīvojumiem, bet draudu mērogs, tieši pretēji, pieaug. «Jo augstāk uzlidosi – jo sāpīgāk krist».

Bet Ticība tam, ka mēs paši ar savu apziņu radām savu realitāti, mūs iedvesmo, atver mums plašas iespējas iedvesmai un jaunradei, interesei par sevi, aktivizējot Cēloņa meklēšanas un izpētes azartu sevī, pašizziņu, dod mums iespēju iemācīties ieslēgt tieši tās jūtas, kuras mēs vēlamies piedzīvot, pārvirzot mūsu prāta uzmanības fokusu no «ārējās» domāšanas, ārējo notikumu analīzes uz iekšējo stāvokļu novērošanu un pašrefleksiju. Ticība tam, ka mēs esam radītāji visās nozīmēs, rosina mūs mācīties valdīt pār sevi, pakāpeniski vājinot (un pēc tam pavisam atslēdzot) reaģēšanas programmas uz ārējiem

kairinātājiem, un pretēji – iegūstot sava stāvokļa apzinātas radīšanas prasmes ar Patiesības dzīvo vārdu, lūgšanā, meditācijā, prāta disciplīnā, apzinātā savu jūtu vērošanā un pārveidošanā, līdz pat Beznosacījuma Mīlestības un visu Tās nianšu izdzīvošanai: no smalkām dvēseles trīsām līdz Dievišķajai Žēlastībai un Vienotībai ar visu esošo.

Radītāja Apziņa dod mums tādu radošās pašizpausmes brīvību un atver mums tādas Augstākā Baudījuma perspektīvas caur apzinātu sava stāvokļa vadīšanu, ka mūsu vēlmes «sacensībā» mudina mūs nodarboties tikai ar to: arvien dziļāk un plašāk atklāt savas radošās iespējas, savus talantus, izzināt sevi, apgūt arvien jaunus un jaunus apzinātas radīšanas instrumentus un paplašināt darba ar apziņu rīku arsenālu, izaugot līdz veselam Apziņas Tehnoloģiju kokam, pēc būtības Dzīvības Kokam, kura vissaldākais auglis kļūst Mīlestības Tehnoloģija. Kāpēc Tehnoloģija? Tāpēc, ka tagad mēs varam palaist, radīt Mīlestību apzināti, vadot savu apziņu. Ir galvenie soļi, kurus veicot, mēs iegūstam garantētu rezultātu. Kas tas ir, ja ne tehnoloģija?

Jā, šī tehnoloģija, Mīlestības Tehnoloģija, no mums prasa vispirms apgūt daudzas fundamentāli jaunas prasmes, «Radītāja apziņas sīko motoriku» – disciplinēt savu prātu, pārvietojot uzmanības fokusu uz jūtām, iemācīties vadīt savu enerģētisko

stāvokli, noslēdzot noplūdes un palielinot dzīvības enerģijas pieplūdumu, ievērot apziņas higiēnu, apzināti izvēlēties ticību visa notiekošā pilnībai, atkal un atkal atgriežot sev Radītāja Atbildību jebkurās situācijās un jebkuros apstākļos, iegūt noturīgu iekšējo dialogu ar sava Es Augstākajiem, ārpuslaika aspektiem (Virsapziņu, Vienoto Dvēseli, Vienoto Garu, Dievu Tēvu-Māti, Kristus Apziņu, dieviem-senčiem un dieviem-skolotājiem, ar savu Augstāko Es), meklēt un atrast visa notiekošā Cēloni tikai sevī, ik dienas attīstīt savus talantus, orientējoties uz baudījuma, nevis pienākumu kompasu, – vārdu sakot, iemācīties dzīvot pēc Prieka, nevis no bailēm un pienākuma apziņas («un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem») un daudzas, daudzas citas pēc sava iekšējā spēka un efektivitātes svarīgas un varenas, bet pēc iekšējās sajūtas ļoti vieglas – vārdu sakot, lieliskas un spilgtas – apziņas prasmes, – tāpēc tas viss prasīs zināmu laiku, tāpēc neesi pret Sevi pārāk bargs un prasīgs šajā ceļā, jo galu galā tas viss atmaksājas ar piekļuvi Augstākajām realitātēm un Augstākajam Baudījumam, kas piemīt mūsu dievcilvēciskajai dabai – Absolūtajai Beznosacījuma Mūžīgajai Mīlestībai.

Un pats galvenais šajā Tehnoloģijā, Mīlestības Tehnoloģijā, ir tas, ka mēs varam radīt Mīlestību, faktiski Dzīvo Paradīzi, jebkuras elles vidū un pacelt jebkuras sāpes, ciešanas un pārdzīvojumus to visaugstākajā potenciālā – jaunās un jaunās

mūsu talantu šķautnēs un Dievišķās Mīlestības bezgalīgās Varavīksnes nokrāsās.

Tā spēj tikai dievi. Un mēs ar Tevi to iemācīsimies, Mans mīļotais draugs.

Tas ir Tavā dabā. Vienkārši vajag to stipri vēlēties un pieprasīt. Pieprasīt savu ceļu. Piesaki savu Dievišķo gribu Gara brīvības iegūšanai, Iekšējās patiesības atklāšanai un Absolūtās Beznosacījuma Mūžīgās Mīlestības prasmju apguvei!

Tātad jūtas ir primāras, bet ārējie apstākļi – sekundāri, ārējā notikumu plūsma ir tikai dekorācijas, kurās atklājas jušanas šabloni, pie kuriem esam pieraduši. Attiecībā uz iepriekšējo jūtu spektru (dusmas, aizvainojums, vaina, bailes, kauns utt.) šos jušanas šablonus bieži sauc par emocionālajiem lādiņiem. Šie iekšējie emocionālie lādiņi cilvēkam veidojas ļoti agri, bērnības un pusaudža vecumā – pārdzīvoto emocionālo traumu rezultātā, un turpmākajā dzīvē cikliski atveidojas, atkal un atkal izraisot mūsos tās pašas emocijas, bet varbūt ar jauniem cilvēkiem un jaunos dzīves apstākļos. Dekorācijas mainās, pārdzīvojumu būtība paliek tā pati – līdz brīdim, kad cilvēks nesāk meklēt un atzīt visa notiekošā cēloni sevī un tikai sevī – pievēršas

pašrefleksijai, pašizziņai, atklāj šos «lādiņus» un «neitralizē» tos.

Un kā teikts tajā jokā: «psihoterapijai paies pieci gadi». Bet ar Dievu, ar mūsu apziņas Arhitektu, šis ceļš, dziedināšanas ceļš, prasa vien dažas minūtes, pat mirkļus. Tieši šai mūsu apziņas dziedināšanai, pārveidei, transformācijai mums arī ir vajadzīgs Dievs. Ne tāpēc, lai pastāvīgi cīnītos ar negatīvajām sekām, bet lai novērstu pašu cēloni. Tieši uz to vispirms arī jābūt vērstai mūsu lūgšanai:

«Kungs, mūsu Tēvs, māci mums visā un vienmēr, visos dzīves apstākļos meklēt cēloni sevī un tikai sevī – un, to atraduši, izlabot», –

mums priekšā saka Svētās Trīsvienības Sergija-Radonežas Lauras arhimandrīts, tēvs Kirils (Pavlovs), mūsdienu svētais un brīnumdaris. Un šīs «labošanas» jēga nav tajā, lai pārveidotu sevi, bet gan tajā, lai, pieņemot Cēloni sevī, pieņemot Radītāja Atbildību par saviem radījumiem, iemantotu varu pār sevi, atgrieztu varu sev un vairs nekad ar savu ticību neatdotu to ārējiem objektiem, ārējiem cēloņiem, ārējām dekorācijām, lai tie būtu cilvēki vai «objektīvi apstākļi».

Labā ziņa – un šī iekšējā darba iedvesmojošā sastāvdaļa – slēpjas tajā, ka galu galā mēs

atklājam, ka visa mūsu pieredze ir pilnīga un ka pat šīs primārās «bērnības emocionālās traumas» jeb, kā saka psihologi, «saknes epizodes», kurās izveidojās tie vai citi emocionālie lādiņi, tur tika ieliktas pēc mūsu vēlēšanās, tika mūsu iepriekš «ieplānotas», mūsu augstāko aspektu, mūsu Dievišķās būtības iecerētas kā dvēseles pieredze, kas nepieciešama tās tapšanā un gudrības iegūšanā. Visa šī «mīlestības nepietiekamība bērnībā», par kuru bieži runā psihologi, bija meistarīgi režisēta, lai, izejot cauri neskaitāmiem negatīvās pieredzes atkārtojumiem, mēs, neatraduši nekādus ārējus risinājumus, vērstos uz iekšu un iemācītos ģenerēt Mīlestību, radīt To paši, nevis skraidītu ar izstieptu roku, izlūdzoties mīlestību no citiem tādiem pašiem nabagiem kā mēs – vecākiem, partneriem, laulātajiem, draugiem…

Tieši no mūsu bezspēcības, baiļu, vainas, nošķirtības, ciešanu un cīņas sajūtu izdzīvošanas pieredzes – no mūsu garīgās nabadzības pieredzes, kauna par pašu nepilnību, pakļautības visa veida netikumiem un atkarībām – dzimst vēlmes pēc gara stiprināšanas: vēlmes iegūt Augstāko Spēku, Augstāko Brīvību, Augstāko Gribu, Augstāko Saprātīgumu, Augstāko Drosmi, Augstāko Baudījumu, Vienotību, Veselumu, Saskaņu un Mīlestību – visas tās īpašības, kuras mēs piedēvējam Dievam kā mūsu attīstības Visaugstākajam Potenciālam. Un, kā mēs tagad zinām, visas vēlmes jau ir piepildītas, atlika vien tas, lai šīs vēlmes mūsos piedzimtu un nostiprinātos. Tāpēc

paldies par to visām mūsu bērnības traumām un visām grūtībām, ar kurām esam saskārušies dzīves ceļā. Un tieši mūsu spilgtā jūtu pieredze, īpaši negatīvā, kalpoja šo vēlmju pastiprināšanai. Tāpēc paldies arī visām mūsu «negatīvajām» jūtām, kas lika mums pagriezties uz iekšu, meklēt un atrast (precīzāk, ar savu ticību radīt) Cēloni sevī. Radītāju sevī. Dievu Sevī.

«Svētīgi garā nabadzīgie, jo viņiem pieder Debesu Valstība,» – saka Kristus Kalna sprediķī.

Gara nabadzība, kad esam to apzinājušies, rada mūsos atbilstošas vēlmes, vēlmes «no pretējā». No otras puses, vēlmes jau ir piepildītas. Atliek tikai pieprasīt rezultātu un pieņemt to pilnībā, pieņemt savu Visaugstāko Potenciālu, nosaucot To vārdā. Un lūk, šeit mēs nonākam pie mūsu apziņas virsotnes, pie mūsu «jumta». Kurš, starp citu, bez tik fundamentālas sagatavotības attiecībā uz savas ticības apzinātu izvēli, savu vēlmju atzīšanu un saskaņošanu un jušanas šablonu pārrakstīšanu – vārdu sakot, bez fakta atzīšanas, ka katrs no mums (ar savu apziņu) rada savu realitāti pats, – apkārtējās realitātes mūsdienu nestabilitātes apstākļos var viegli arī «aizbraukt», ja pēkšņi mūsu apziņas ēkas pamats izrādīsies nepietiekami stiprs. Pamats ir, sienas ir uzceltas, pārejam pie jumta…