6. Vēlmes

Lieta tāda, ka mūsu materiālās realitātes pašā pamatlīmenī, kvantu fizikas līmenī, proti, visu iespējamo variantu «kvantu zupā», visas daļiņas, kas veido mūsu materiālo pasauli, dzimst (izpeld no «kvantu zupas») pārī ar tā dēvētajām antidaļiņām (pirmatnējo matēriju). Un šīs pašas antidaļiņas, kurām piemīt negatīva masa un kuras sevī nes negatīvu (pēc zīmes) enerģiju, ir mūsu vēlmju fiziskā izpausme. Tātad visas daļiņas dzimst pāros: daļiņa-antidaļiņa, proti, viss šajā pasaulē pastāv tikai pārī ar vēlmēm, kas tam atbilst. Un no šejienes izriet divi satriecoši secinājumi.

Pirmais: visas vēlmes jau ir piepildītas, citādi vienkārši nemaz nevar būt, – no kvantu fizikas viedokļa brīdī, kad dzimst vēlme (antimatērija), pārī ar to dzimst arī matērija (enerģija), kas precīzi atbilst šai vēlmei. Tās vienkārši nevar pastāvēt viena bez otras.

Otrs secinājums, kas izriet no pirmā: viss, kas ir Tavā pasaulē, ir Tavu un tikai Tavu vēlmju rezultāts, neviens cits pie tā «nav vainīgs». Problēma ir tā, ka mēs, to nezinot (precīzāk, ticot pretējam, ka viss tiek sasniegts tikai smagā darbā), mēs, neticot šai vienkāršībai, kad mums radās kādas vēlmes, pašaizliedzīgi metāmies tās piepildīt – cīnoties ar

pasauli, liecot apstākļus, tērējot tam ļoti daudz enerģijas – enerģijas, kura jau bija radījusi visu vēlamo, bet ar savu tiekšanos pēc sasniegumiem mēs atņēmām šo enerģiju jau radītajam, tērējot to nevajadzīgām darbībām, cīņai – naudas pelnīšanai, mērķu izvirzīšanai, nodomiem, plāna izstrādei un mēģinājumiem to īstenot, cilvēku un resursu organizēšanai, kontrolei un sasniegumiem utt.

Rezultātā mēs atņēmām enerģiju jau matērijā īstenotajām vēlmēm, un tās burtiski izšķīda mūsu realitātē. To vietā parādījās daudz kņadas, daudz «svarīgu» – un ne pie kā nenovedošu – darbu, taču nebija patiesās vēlmes iemiesojuma: enerģija bija iztērēta veltīgi. Tas savukārt radīja daudz pretrunīgu vēlmju mūsu apziņā. Reizi no reizes, veidojot plānus un viļoties mēģinājumos tos īstenot, mēs uzkrājām iekšēju nogurumu, aizvainojumu pret tiem, «kuri mums traucēja», vainas apziņu par «pašu kļūdām», ar kurām skaidrojām, kāpēc šoreiz neizdevās, kaunu par savu nespēku, bailes, ka atkal neizdosies utt., no kā dzima pavisam citas vēlmes, kas nebija saistītas ar mūsu dvēseles sākotnējām, patiesajām vēlmēm – vēlme kaut ko kādam pierādīt, vēlme attaisnoties, vēlme sodīt Sevi, vēlme neiegūt, lai nenes par to atbildību, vēlme slinkot un nedarīt pavisam neko, saglabājot enerģijas paliekas, vēlme paslēpties no visiem, pat vēlme mirt, lai «nomazgātu kaunu»…

Un šīs zemapziņas (proti, mūsu neapzinātās) vēlmes nonāca konfliktā ar visiem mūsu jaunajiem aizsākumiem. Arī tās kā antimatērija radīja tām atbilstošu matēriju: iedarbinot mūsu dzīvē atbilstošus scenārijus – slimības, parādus, neizpildītas saistības, reputācijas zaudēšanu, tiesisko un kriminālvajāšanu, spēka spiedienu, konfliktus, rēķinu kārtošanu, lielu emocionālo sāpju daudzumu, ciešanas un galu galā nāvi, un mums nācās cīnīties jau nevis par vēlmju piepildīšanu, bet gan par pašu izdzīvošanu. Un, lai gan mēs paši vien iedarbinājām visus šos procesus savā dzīvē, mums šķita, ka kāda nedraudzīga un bīstama pasaule cenšas mūs iznīcināt. Un mēs vēlējāmies aizstāvēt savējo, pasargāt, atriebties, iznīcināt «ienaidnieku», lai gan nekāda ienaidnieka šeit, izņemot mūs pašus, nekad nav bijis.

Rezultātā mūsos iekšā, mūsu apziņā, veidojās neskaitāmas pretrunīgas vēlmes, kuras kā gulbis, vēzis un līdaka vilka mūsu realitātes «ratus» uz dažādām pusēm.

Ko darīt? Ir jāiemācās tikt skaidrībā ar visām uzkrātajām iekšējām pretrunām un pakāpeniski jāattīra sava apziņa no destruktīviem uzvedības un lēmumu pieņemšanas šabloniem, zemapziņas programmām un pretrunīgām vēlmēm, kuras iedarbina pašiznīcināšanās un cīņas ar Sevi programmas. Ir jāsaskaņo visi «vēži un līdakas» ar mūsu «gulbjiem». Un beidzot jāiemācās saskatīt,

ka visas vēlmes jau ir piepildītas un neprasa nekādas pūles no mūsu puses, bet darbības mums vajadzīgas tikai jaunradei, nevis sasniegumiem, jo vēlme pēc jaunrades, koprades vienam ar otru ir mūsu dvēseles patstāvīgas vēlmes, kuras arī rada sev visus nepieciešamos apstākļus, lai mēs varētu izpaust Sevi kā radītāji un kā veidotāji – tās arī ir mūsu dvēseles patiesās vēlmes, un tieši tās prasa mūsu izpausmi, mūsu darbības, un šīs vēlmes arī rada atbilstošu enerģiju – tā ir iedvesmas, pacilātības, radoša uzplūda un dvēseles impulsu enerģija apvienoties ar domubiedriem, līdzradītājiem.

Tāpēc, mans draugs, Tu vari neuztraukties par to, ka, tā kā visas Tavas vēlmes jau ir piepildītas, Tev «pavisam nebūs ko darīt». Gluži pretēji, pieņemot savas vēlmes par piepildītām, Tu atbrīvosies no nepieciešamības pelnīt, liekt realitāti, kontrolēt, manipulēt ar citiem un sasniegt, atbrīvosies – savas dvēseles patieso vēlmju iemiesošanai – Jaunradei, Mīlestībai un Daudzpusīgās Patiesības Līdzpārdzīvojumam – Tavam patiesajam aicinājumam, kas vienīgais dara mūs laimīgus, jo atbilst mūsu patiesajai dabai – un tad Tu spēsi iemiesot savu Visaugstāko Potenciālu – kā cilvēks-radītājs, kā dzīvs dievs miesā, kā Viena Dieva, Vienas Dzīvības unikāla izpausme Tavā neatkārtojamajā cilvēka formā, ar dzīvu piemēru iemiesojot sapni par Dzīvi Mūžīgo. Jo Tev vairs

nebūs iemesla mirt, jo nāves vēlmi Tu būsi dziedinājis, bet dzīves vēlme, Īstās Dzīves vēlme, tikai pieņemsies spēkā un iemiesosies Mūžīgās Esības realitātē.

Tā nav nekāda pasaka. Tā ir realitāte. Jo visas Tavas vēlmes jau ir piepildītas. Ar kādām vēlmēm ir radīta Tava pašreizējā realitāte? Vai Tu vari tās atpazīt?