3. Laime, apziņa un realitāte

F. Dostojevskis rakstīja: «Cilvēks ir nelaimīgs tikai tāpēc, ka nezina, ka ir laimīgs. Bet tiklīdz uzzinās, ka ir laimīgs, tūdaļ pat, tajā pašā sekundē, kļūs laimīgs. Tajā ir viss. Viss…». Mēs piekrītam šim apgalvojumam. Mūsu pasaules ainā (un tā ir pamatota – kā zinātniski, tā ikdienas praksē) katram cilvēkam jau ir tas, ko viņš patiesi vēlas (bet var to nezināt), un viņa pasaulē notiek tas, kam viņš Patiesi tic (tic tik ļoti, ka ir gatavs likt uz spēles pašu vērtīgāko: naudu, dzīvību, brīvību).

Plašākajā nozīmē – Tava realitāte, visa Tava materiālā pasaule (Tava veselība, Tavas finanses, Tavas attiecības, viss, kas Tev ir un kā Tev nav, visi Tavas dzīves apstākļi, visi notikumi un mijiedarbība ar citiem cilvēkiem un pasauli) – vārdu sakot, visa Tava realitāte pilnībā ir Tavas apziņas radīta. Un tas nav par to, ka «doma ir materiāla» un «jādomā pozitīvi». Doma, protams, ir svarīga. Bet Tavas apziņas struktūra ir daudz plašāka nekā vienkārši domas. Aplūkosim Tavas apziņas «ēku» nedaudz sīkāk, tomēr neiegrimstot detaļās.

Nosacīti var izdalīt četrus mūsu apziņas «stāvus»: Ticība, vēlmes, jūtas un domas. Tieši tas, ar ko ir piepildīti šie stāvi, arī nosaka to, kā mēs dzīvojam, – burtiski rada visu mūsu realitāti. Taču visbiežāk

mēs to pat neapzināmies, mums šķiet, ka viss ir tā, kā ir, neatkarīgi no mūsu apziņas, un mēs varam vien pētīt šo no mums atsevišķi pastāvošo, sarežģīto pasauli, pielāgoties tai vai cīnīties ar to. Bet tas nebūt nav tā. Precīzāk, tas ir tikai viens no iespējamiem ticējumu variantiem, kas rada tam atbilstošu īstenību un veido visas cilvēka attiecības ar pasauli. Bet var būt arī citi, un tie rada pavisam citu realitāti.

Būtībā šajā īsajā Dzīves Ceļvedī mēs vēlamies Tev sniegt redzējumu, kas atgriež Tevi savas realitātes Radītāja pozīcijā – kas cilvēkam ir piemītoša jau pašos pirmsākumos, taču mēs neapzināti no tās atsakāmies, pieņemot citus pārliecības modeļus un ticējumus, noveļot atbildību uz ārējiem spēkiem (uz citiem cilvēkiem, uz varu, uz vadītājiem, uz apstākļiem, uz Dievu…), un bieži vien otrādi – uzņemoties atbildību par citiem (būtībā tādiem pašiem radītājiem) uz Sevi, un tieši šī atbildības pārnešana liek mums ciest un neredzēt savu laimi, neredzēt to, ka mēs paši to visu radām savā dzīvē, vainojot savās neveiksmēs kādu ārēju, bīstoties no ārējām briesmām un draudiem (kurus mēs paši vien radām), apvainojoties, aizkaitinoties, apskaužot, dusmojoties... vai, tieši otrādi, jūtot vainas apziņu par to, ka nespējam darīt laimīgus citus cilvēkus.

Un tieši tas liek mums visādi izlocīties, melot – citiem un Sev pašiem, mēģinot nopelnīt nedaudz

vairāk naudas, iegūt nedaudz vairāk varas un pārākuma pār citiem cilvēkiem. Aiz tā visa slēpjas vienkārši atbildības pārnešana. Un pat saņemot to visu – naudu, varu, panākumus – mēs nekļūstam laimīgāki, jo bailes un skaudība neizbēgami dzen mūs uz nākamo līmeni – nākamo naudas, varas, «veiksmes» līmeni.

Pietiek mainīt savus ticējumus, no pašiem pamatiem mainīt savu skatījumu uz pasauli, uzņemties atbildību uz Sevi kā savas pasaules Radītājam un atdot atbildību pārējiem radītājiem par viņu realitāti, kā viss tūdaļ pat mainīsies – Tu atklāsi, ka Tu jau esi laimīgs, jo Tu pats radi visu savā pasaulē, nav neviena cita, kas par to būtu atbildīgs. Un Tu radi to kāda iemesla dēļ, Tu kaut kāpēc to vēlies un Tu tam tici. Tieši tāpēc viss ir tā. Tu vienkārši neapzinājies, kā, ar ko un kamdēļ Tu to radi, un tieši šī neapzinātība darīja Tevi nelaimīgu. Bet ir iespēja visu labot – atgūstot atbildību par savu dzīvi un savu realitāti, taču ne vārdu un rīcības līmenī, tādā kā: «vīrs teica – vīrs darīja» vai «jāatbild par savu rīcību», bet gan pašas apziņas līmenī: Tavu ticējumu, pārliecību, zemapziņas vēlmju, jūtu un domu līmenī.

Tava realitāte ir tieša un nepārprotama izpausme tam, ar ko ir piepildīta Tava apziņa.

Vēlies uzzināt, ar ko ir piepildīta Tava apziņa – ieskaties Tavas realitātes spogulī. Viss, ko Tu tur ieraudzīsi – labs un ne visai, patīkams un atgrūdošs, iedvesmojošs un biedējošs – tas viss esi Tu. Un, ja Tev kaut kas nepatīk šajā spogulī, to labot vari tikai Tu. Kā Tev šāds pavērsiens? Vai esi gatavs šādam piedzīvojumam? Jo, ja Tu to pieņemsi, Tev vairs nebūs iespējas novelt atbildību uz kādu citu. Priekšā ir liels un rūpīgs darbs, pētot Sevi, izzinot savas apziņas dziļumus. Bet tas ir arī pats interesantākais un svētīgākais darbs visā Visumā, visos visumos. Iepazīt Sevi.

Iepazīt Sevi, nevis pārveidot. Es redzu Tevī pilnīgu būtni. Pilnīgu Dievišķu būtni, kura nepieļauj kļūdas, un tāpēc tai nav ko pārveidot, jo šī būtne vienkārši mācās pārvaldīt savu ķermeni, savu Lielo Ķermeni. Savas realitātes Ķermeni. Mācās, iepazīstot Sevi, savu spēku, savas bezrobežu Radītāja iespējas.

Kad jūs redzat, kā mazs bērns mācās staigāt un vispār pārvaldīt savu ķermeni, savas rokas, mēģinot aizsniegties līdz iepatikušajai rotaļlietai vai gardam ēdienam, un kad viņam tas neizdodas, vai jūs saskatāt viņā mazāk pilnības? Vai jūs viņu par to vainojat? Vai arī iedvesmojaties no tā, ka, piedzīvojot noteiktas – nepieciešamas – grūtības mācīšanās posmā, viņš neatkāpjas un turpina veikt arvien jaunus un jaunus mēģinājumus apgūt šo prasmi. Un pēc tam viņš apgūst arvien

sarežģītākas un sarežģītākas prasmes. Ja Tu šobrīd lasi šo tekstu, tad, šķiet, arī Tev savulaik tas ir izdevies.

Mēs redzam Tevi, Cilvēk, kurš apgūst savas realitātes apzinātas radīšanas prasmes, kā tādu pašu pilnīgu bērnu, kurš neatkāpjas iespējamu «neveiksmju» priekšā, bet atkal un atkal mēģina iemācīties. Un tieši tā Mēs Tev palīdzam visu šo laiku, visas Tavas dzīves garumā, un Mēs esam gatavi Tev palīdzēt arī turpmāk, pacietīgi vērojot Tavu progresu.

Bet vai Tu pats esi gatavs uzsākt šo ceļu? Gatavs? Tad Spēle ir sākusies. Neprasi no Sevis uzreiz pārāk daudz. Centies pagaidām apzināties, kam Tu šobrīd tici (skatoties savas realitātes spogulī), ko parasti vaino neveiksmēs, par ko uzkrauj uz saviem pleciem atbildību, kam Tu esi parādā un kurš ir parādā Tev... Ar kādu savstarpējo saistību un parādu sistēmu Tu esi paspējis apaugt savā dzīves ceļā? Ko Tu no tā gūsti? Vai tas dara Tevi laimīgu? Zini: tas viss nav «objektīvi» un «citādi nemaz nevar būt». Tie ir vienkārši Tavi ticējumi un pārliecības, kas liek Tev pieņemt tādus lēmumus un tā rīkoties. Tas nav ne slikti, ne labi. Tu vienkārši tam tici.