15. Novērotāja efekts

Apkopojot iepriekš teikto, var noformulēt tā dēvēto Novērotāja Efektu:

Novērotāja apziņas stāvoklis (viņa ticējumi, pārliecības, vēlmes, jūtas, domas un tās uzturošā valodas pasaules aina) nosaka viņa novēroto realitāti.

Dažādiem novērotājiem ir dažāda realitāte. Pasaules aina, kas nostiprināta novērotāja apziņā, tas ir, viņa uztveres šablons, ir primāra attiecībā pret realitāti un nosaka to, un tātad arī visu viņa, novērotāja, dzīvi. Novērotājs – tas ir ikviens no mums, katrs cilvēks, katrs apziņas nesējs. Ja novērotājam mainās pasaules aina, mainās arī viņa realitāte. Nav jēgas strīdēties, kura realitāte ir reālāka vai kura pasaules aina ir pareizāka. Ir jēga tikt skaidrībā tikai ar to, vai Tu esi laimīgs savā pasaules ainā un tās radītajā realitātē, vai nē.

Dažādiem novērotājiem ir dažāda realitāte. Bet kāpēc mēs tomēr kopumā uztveram realitāti līdzīgā veidā, kāpēc varam runāt par kādām visiem kopīgām lietām kā par objektīvi pastāvošām, visiem vienādi uztveramām, un vēl vairāk – balstoties uz to, veidot veselu sabiedrisko attiecību sistēmu: ražošanu, ekonomiku, tiesības, valsts un sociālās institūcijas? Tāpēc, ka mums ir bāzes

valodas pasaules aina, kur krēsls ir krēsls, galds – galds, skapis – skapis (lai gan ar valsti un ekonomiku jau ir sarežģītāk). Valoda ļauj mums saprast vienam otru, par kaut ko vienoties un efektīvi mijiedarboties – pat ne informācijas nodošanas līmenī, bet gan pašas kolektīvās realitātes radīšanas līmenī – pateicoties valodai, mēs no visu iespējamo pasaules stāvokļu kvantu zupas izdalām, tas ir, veidojam, mums saprotamu mūsu īstenības ainu.

Bet ko darīt, ja mēs pēkšņi atklājam, ka mūsu pasaules aina, mūsu realitātes uztveres šablons, nedara mūs laimīgus? Ja mēs tā dēļ esam spiesti cīnīties viens ar otru un ar dabu par savu izdzīvošanu, ja mēs ciešam, slimojam un mirstam? Ja mūsu kolektīvā realitāte ir kļuvusi par ciešanu fabriku, kurai mēs piegādājam arvien jaunas un jaunas mūsu bērnu paaudzes? Un vēl vairāk – mēs kā sabiedrība jau esam pieņēmuši to kā normu, un tagad – skolās un augstskolās – vienkārši apgūstam «objektīvās realitātes» likumus, pēc būtības nostiprinot šo mums svešās un visās nozīmēs bīstamās apkārtējās īstenības tēlu, kur, ja ne daba, tad ekonomika, politika, konkurenti, kara ienaidnieks, masveida ieroči, nepareizs uzturs, laupītājs, maniaks, slimība, ārsta kļūda, slikta vara, nelaimes gadījums un novecošana – vienalga mūs nogalinās? Kā ar to visu rīkoties? Kā izmainīt savu pasaules ainu, savu uztveres šablonu?

Vispirms – sagribēt. Jo vēlmes kvantu līmenī pašas sevi piepilda. Sagribēt mainīt savus ticējumus un pārliecības attiecībā uz «objektīvo, neatkarīgi no mums pastāvošo realitāti». Atzīt patiesību, ka mēs esam šīs ticības ķīlnieki (lasi – «vergi»), sākt saukt vārdā tās jūtas, tās emocijas, kas no šīs ticības izrietēja un parasti pārņēma mūs: atzīt bailes, aizvainojumus, vainu, dusmīgumu, sava niecīguma kaunu; atzīt tās vēlmes, kas, izrietot no mūsu ticības uzstādījumiem, tāpat kā emocijas valdīja pār mums, pārejot jau atkarību kārtā – rīšana, iekāre, izlaidība, kinomānija, kaislība pēc izpriecām un skatiem, atkarība no naudas un ārējā komforta, alkatība, tiekšanās pēc iedzīvošanās un baudām par katru cenu, atkarība no kafijas, no saldumiem, no dažāda veida stimuliem un enerģijas dzērieniem, vēlme pēc pārākuma pār citiem, tiekšanās pēc varas, mūžīga vainīgo un ārējā ienaidnieka meklēšana…

Un kad Tu atzīsi esošo lietu kārtību par nenormālu. Kad Tevī nostiprināsies vēlme to mainīt. Kad Tu būsi izmēģinājis visu – no psihoterapijas, afirmācijām, vizualizācijām, meditācijām, NLP metodēm un slavenu guru motivācijas treniņiem līdz transērfingam, ajavaskai, sēnēm un pareizai nodomu izvirzīšanai, un… atklāsi, ka tas viss nedarbojas, vai tam ir ierobežots iedarbības laiks un galu galā tas izvēršas par spēkā līdzvērtīgiem un zīmē pretējiem atkritieniem, neveiksmēm un emocionālo izdegšanu, tad Tu piekritīsi tam, ka labāk būtu, ja Dievs būtu, un labāk, lai Viņš būtu tas, kurš nemeklē mūsu pielūgsmi, bet

palīdz mums pašiem kļūt par savas realitātes radītājiem, tas ir, apgūt savu pasaules ainu, apgūt spēju mainīt savu uztveres šablonu.

Lūk, tam mums ir vajadzīgs Dievs. Ne lai pasargātu mūs no briesmām un apdāvinātu ar labumiem, bet lai iemācītu mums valdīt pār savu apziņu, savu patiesi dievišķo apziņu, radīt savu realitāti apzināti. Jo mēs to radām arī tāpat – ik sekundi, ik mirkli – apzināmies mēs to vai nē. Bet Dievs var iemācīt mums, kā to darīt apzināti. Dievs var palīdzēt mums mainīt savu uztveres šablonu, izkāpt no upura stāvokļa savas pasaules apzināta Radītāja stāvoklī.

Tu jautāsi, kāpēc gan Viņš to neizdarīja agrāk? Kāpēc Viņš vispār pakļāva mūs šai ciešanu, baiļu un izdzīvošanas cīņas pieredzei, ja tā visa bija tikai ticība, ticība objektīvajai realitātei, un to var mainīt? Viss ir ļoti vienkārši, tāpēc ka Viņa, tāda Dieva, vienkārši nebija, es atgādinu, ka Dievs – tas ir kolektīvs ticējums, un mēs kā cilvēce iznēsājām un dzemdējām tādu Dievu tieši mūsu ciešanu, baiļu un izdzīvošanas cīņas rezultātā.

Dievs – tā ir mūsu apziņas evolūcijas virsotne, Tas Ir Mūsu Kopējais Visaugstākais Potenciāls. Un, ejot mūsu evolūcijas ceļu, mūsu Dievs kā kolektīvs ticējums arī evolucionēja – vispirms tas bija vienkārši Augstākais Spēks, pēc tam šis Spēks sadala Sevi divās daļās, un parādās Labais un Ļaunais, kārdinājums, grēks,

Likums un Sods par neizpildi, pēc tam vienā no poliem veidojas Vispievilcīguma, Augstāko Dievišķo īpašību un Augstākās Baudas Tēls, un beidzot parādās Dievišķā Mīlestība un Augstākais Saprāts, tik Visaptveroši, ka Dievs Pats Sevi upurē, lai izpirktu mūs no verdzības (mūsu tapšanā nepieciešamās verdzības), duālās apziņas verdzības un materiālās īstenības verdzības.

Mainījāmies mēs – mainījās arī mūsu ticība, mainījās mūsu Dievs. Un tagad Viņš ne tikai izpērk mūs ar Savu Upuri no agrākās ticības verdzības, bet Viņš māca mūs pašus būt par dieviem, būt par Mīlestību, mīlēt beznosacījuma mīlestībā un radīt Pašu Mīlestību.

Kristus – tas ir vienotības punkts un mūsu, ar kolektīvo ticību un svēto pūlēm iznēsātais, veids, kā mainīt savu individuālo un kolektīvo pasaules ainu, savu uztveres šablonu. Veids, kā valdīt pār sevi. Mūsu veids, kā kļūt par apzinātiem visuma radītājiem. Visas radības. Pašas Apziņas, kas no sevis rada visu pasaules ēku.

Tas arī nozīmē būt par Dievu – radīt Pašam Sevi no Sevis, radīt Apziņu no Apziņas. Mēs arī esam Kolektīvais Dievs. Un tieši tagad mēs par To kļūstam.

Un Kristus, sagatavojot šo darbu kā svēto Kolektīvais Dievs, kuri veltījuši sevi Viņa radīšanai, dara

mūs visus par dieviem, izpērkot no agrāko ticību un duālās pieredzes verdzības, lai mēs varētu kļūt par Vienotā Dieva Ķermeņa daļiņām, palīdzot mums no jauna iegūt veselumu, savienojot mūsos duālās apziņas polus – Dievu un cilvēku, Vīrišķo un Sievišķo, augšu un leju, pagātni un nākotni – jaunā trešajā, Mīlestībā. Mīlestībā, Kura nekad nav sākusies un nekad nebeigs būt. Mīlestībā Absolūtā, Beznosacījuma, Mūžīgā. Kurā...