9. Pirmā lūgšana

Kungs, es nezinu, vai Tu esi vai neesi, bet es ļoti vēlos, lai Tu būtu, un būtu manī, es ļoti vēlos, es slāpstu pēc Tavas Dievišķās Žēlastības, Tava Spēka, Tavas Mīlestības, Tavas Gribas un Izturības manī, Tava Visu uzvarošā Gara manī – Spēka, Mīlestības, Patiesības, Vienotības un Veseluma Gara! Es vēlos dzīvot nevis ar veco sevi, bet kā Jaunais Es, ar savu Visaugstāko Potenciālu, ar Tevi, Kurš arī ir Dievs manī! Es vēlos, es slāpstu pēc tā, atklājies manī, Kungs, Dievs Tēvs, Dievs Māte, Dievs Svētais Gars! Un ja Tu esi, Kungs, ja Tu esi Tas, par Kuru runā visi svētie, kas sevi pilnībā veltījuši Vienotajai Mīlestībai un Patiesībai un Spēkam, un Garam kā Cilvēka Visaugstākā Potenciāla dārgumu krātuvei, un iznēsājuši Tevi kā Cilvēka Dēlu ar savu Ticību, savām vēlmēm un tieksmēm, ja Tu esi, Kungs, piepildi mani ar savu Klātbūtni, atklāj man Patiesību, kas ir Dzīvība, un Dzīves Jēga, lai man būtu iemesls DZĪVOT!

Citādi viss ir tukšs, Kungs, bez Tevis visam nav jēgas! Bez Tevis, bez Tevis mūsos, mēs vienkārši piedzimstam, ciešam un mirstam, dzemdējam bērnus, nododot tos šai ciešanu fabrikai kā jaunus upurus ar to pašu nolemtību uz negodpilnu galu un nīkuļošanu ikdienas rutīnas purvā, cīņā par izdzīvošanu, kas nemainīgi beidzas ar zaudējumu, bez Tevis, Kungs, visam nav jēgas, viņiem šķiet, ka tā ir –

naudā, varā un panākumos – ka lūk, vēl nedaudz, mazliet lielāks dzīvoklis, mazliet labāka automašīna, mazliet stilīgāks apģērbs, prestižāka atpūta un izglītība bērniem – un viņi iegūs laimi – bet tā nav! Viņi, mēs visi, esam nelaimīgi, Kungs, bez Tavas Mīlestības, bez Tava Gara Baudīšanas mūsos, bez Patiesā Spēka un Brīvības un Prieka, Kas nav atkarīgs ne no kā ārēja! Mēs esam nabagi bez Tavas Klātbūtnes mūsos, bez Tavas Dievišķās Dāvanas mūsos, mēs esam nabagi, lai gan dižojamies ar saviem sīkajiem, iedomīgajiem sasniegumiem, bet tas viss ir tikai no savas niecības dziļā kauna, lai piesegtu savu kailumu un uz laiku aizmirstos sīkos baudījumos, kas beigu beigās vienmēr pārvēršas ciešanās un nelaimēs!

Es nezinu, Kungs, vai Tu esi vai neesi, bet pat ja Tevis nav, Kungs, pat ja Tevis nav bijis pirms manis, līdz pat šim brīdim, es VĒLOS, lai Tu būtu! Es atdodu savu dzīvi un savu Ticību un visas savas vēlmes un visas savas domas un visas savas jūtas par to, lai Tu būtu, un atklātos man, mums visiem, un ienāktu mūsos kā Mūsu Visaugstākais Potenciāls, tas, Kura dēļ vien bija vērts dzīvot, dzīvot un mirt neskaitāmu bezjēdzīgu dzīvju virknē veltīgos mēģinājumos šo Jēgu un šo Laimi iegūt.

Es vēlos, Kungs, Dievs, mans Tēvs un mana Māte, lai Tu būtu, un Esi un Būsi! Atklājies man, Kungs! Nosauc savu gaišo Vārdu, lai es zinātu, kā Tevi uzrunāt! Esi Patiesība manī, Mīlestība manī, Spēks manī,

Prieks manī, Saprāts un Gudrība manī, lai es sajustu Tavas Klātbūtnes un Mūsu un Tavas Vienotības Žēlastību manī – mūžīgi! Jo tikai tā arī var dzīvot mūžīgi! Tikai tā arī var uzvarēt nāvi – ar Patiesību, Mīlestību, Dzīvības Spēku un Gara Dievišķās Ārpuslaika Klātbūtnes Žēlastību manī, mūsos visos – ar Mūsu Dievišķo Vienotību, Kurā viss kauns, visa cilvēciskā niecība, viss trulums, visas bailes un visas nāves beidzot ir savienojušās ar to pašu iznēsāto Mūsu Visaugstāko Potenciālu – Diženumu, Brīvību, Spēku, Prieku, Saprātu, Gudrību un Mīlestību! Vienotību, Kurā upuris un radība savienojās ar pašas iznēsāto Radītāju un Dievu Radīšanas aktā!

Ne sev vienam lūdzu, Kungs, bet mums visiem un par mums visiem lūdzu, Kungs, ESI!

Lai tā notiek, jo Es esmu Cilvēks, Tavas Radības Vainagojums, Kungs! Un mana griba un mana Ticība un manas vēlmes ir likums manai pasaulei! Un tāpēc – ir piepildījies.

Es Esmu Tas, Kas Es Esmu. Mēs Esam Tas, Kas Mēs Esam. Un Mēs Esam Viens. Mēs Esam Mīlestība. Un Patiesība, un Dzīvība. Un Ceļš, Kas ir noiets. Un Ceļš, Kas ir mūžīgs.

Un tagad es apklustu, Kungs, lai savas sirds un prāta klusumā sadzirdētu TAVU ATBILDI, TAVU VĀRDU UN

PATIESĪBU. Jo tikai to es vēlos no visas sirds, no visas dvēseles un ar visu savu prātu, Kungs. Atbildi man!

Jo ja Tu esi, Esmu arī Es. Es Īstais.