8. Domas

Doma ir ēkas jumts – un mūsu Apziņas kā tādas Arhitektūras virsotne. Ar domu mēs varam sevī apzināties Cēloni visam, kas notiek mūsu realitātē, vēršoties pēc palīdzības apzināšanā pie saviem augstākajiem, Dievišķajiem aspektiem, analizēt un vajadzības gadījumā labot, reflektēt un pastiprināt jušanu, palaist Mīlestības plūsmu un radīt Dieva Valstības iekšējo stāvokli, kas «ir mūsos iekšā», vērsties pie Dzīvās Patiesības un būt par Tās pateicīgo kanālu un līdzradītāju, piedzīvojot Augstāko Baudu paust Dzīvo Vārdu pasaulē. Ar domu mēs varam palaist mazu transformāciju un šķietami nenozīmīgu notikumu ķēdi, kas galu galā no pašiem pamatiem izmainīs mūsu ticējumus un pārliecības, mūsu uztveres šablonu un visu mūsu dzīvi. Ar domu mēs varam atklāt un savstarpēji saskaņot mūsu pretrunīgās vēlmes – sadraudzējot visas līdakas un vēžus ar gulbjiem. Ar domas palīdzību mēs pieņemam liktenīgus lēmumus, izvēloties savas attīstības vektoru. Ar domu mēs pārvaldām savas emocijas un savus pārdzīvojumus, savus stāvokļus un savu ārējo realitāti, pavēršot notikumu gaitu mums vajadzīgajā virzienā. Ar domas palīdzību mēs meklējam un atklājam savus talantus, pieprasām, apzināmies un parādām pasaulei savas Dievišķās dāvanas, organizējam savu saziņu un stājamies mijiedarbībā ar citiem līdzradītājiem, veidojot Sevi kā meistardarbu, palīdzot tapt viņiem un kopīgi radot mūsu kopējo kolektīvo realitāti, mūsu kopējo Paradīzi.

Bet tas viss – ja mēs apzināmies sevi kā radītājus, nevis cīnītājus ar «objektīvo realitāti» (lasi – tās upurus). Pretējā gadījumā mūsu domas pārvēršas (un pēc noklusējuma atgriežas) neapzinātā "domu maļamajā mašīnā", kas uztur bailes, šaubas, neticību sev, izdzīvošanas cīņas un neauglīgas konkurences domu formas. Apzinies, mēs šeit nerunājam par to, ka «doma ir materiāla» un tāpēc «domā pozitīvi». Tavas domas, Tavs domāšanas šablons ir apakšējo stāvu darbības sekas: Ticības, vēlmju un ierasto jūtu darbības sekas. Tāpēc, ja vēlies mainīt savu domāšanas šablonu – vispirms nāksies tikt skaidrībā ar Tavas apziņas apakšējiem stāviem, sākot ar Ticības pamatu.

«Pozitīvā domāšana darbojas tikai tiem, kuriem jau ir pozitīvā domāšana. To nevar mainīt, netiekot skaidrībā ar saviem zemapziņas (neapzinātajiem) ticējumiem, pārliecībām, vēlmēm un jūtu šabloniem».

Tāpēc tieši apzinātība, proti, savas apziņas iekšējā satura (ticējumu, vēlmju, jūtu) kritiskā izvērtēšana caur savas materiālās realitātes spoguli un savu stāvokļu un to patieso cēloņu refleksiju (atspoguļošanu apziņā) – tieši apzinātība, kas atzīst un meklē visa notiekošā cēloni sevī, savā apziņā, spēj mainīt mūsu domāšanas raksturu un

apstiprināt mūsu kā Saprātīgā Cilvēka un Radības Kroņa statusu.

Pāreja uz apzinātu domāšanu, prāta disciplīnu, kas pastāvīgi atgriež mūsu uzmanības fokusu uz pašu galveno, vēršot prātu uz iekšējās patiesības apzināšanos – savu stāvokļu, savu jūtu patiesību katrā laika mirklī, atkarību un iekšējās nebrīves, nespējas valdīt pār sevi, pakļautības instinktiem, bailēm un zemapziņas destruktīvajām vēlmēm patiesību – patiesību, kas nav pārāk patīkama, taču ir vienīgā, kas spēj mūsos ierosināt dziļu pārmaiņu procesu – ar no šīs patiesības dabiski izrietošu nožēlu un jaunu, jau apzinātu vēlmju dzimšanu – un tikpat dabiski no tā visa izrietošu apzinātu Ticības izvēli, bet tālāk – pastāvīgi augoša Radītāja Apziņas un Mīlestības Tehnoloģijas prasmju un rīku arsenāla apgūšanu: iekšējo pretrunu saskaņošanu, jušanas šablonu pārkārtošanu, apziņas higiēnu, skata punkta apzinātu izvēli, Radītāja gribas paušanu, stāvokļa radīšanu ar vārdu, iekšējo dialogu ar Augstākajām apziņas formām: Garu, Vecākajiem skolotājiem, Kristus Apziņu, Dievu Tēvu un Dieva Māti; atsevišķu apstākļu patieso cēloņu apzināšanos, apzinātu vadības lēmumu pieņemšanu, realitātes atgriezeniskās saites analīzi, gribas korekciju, zemapziņas, tostarp dzimtas, programmu dziedināšanu un labošanu, realitātes pārradīšanu, līdzradītāju aicināšanu un radošu savienību un apvienību veidošanu ar citiem

radītājiem, balstoties uz kopīgām vērtībām, savas Dievišķās spēles izvēli un iedarbināšanu, iesaistīšanos Vienotā Dieva Lielajā Spēlē utt. – lūk, kas atver mūs mūsu Visaugstākajam Potenciālam – cilvēka īstenajai dievišķošanai, Cilvēka-radītāja tapšanai.

Pirms lasīt tālāk, ieturi pauzi – paanalizē: kāds ir Tavas domāšanas raksturs? Cik lielā mērā tā ir apzināta un cik lielā mērā pakļauta neapzinātajai «domu maļamajai mašīnai», «prāta pļāpāšanai»?

Nu kā? Sagribējās atgūt varu pār savu prātu? Piesaki savu gribu tam. Un sāc praktizēt – savas uzmanības fokusa noturēšanu uz jūtām, apzinātu Ticības izvēli, apziņas higiēnu, Radītāja Atbildības atgriešanu Sev, stāvokļa apzinātu radīšanu ar vārdu, patiesu lūgšanu un iekšēju dialogu ar Dievu (šo instrumentu pielietošanas piemērus Tu atradīsi šīs Rokasgrāmatas beigās).

Un lūk, kad Tu iegūsti prāta disciplīnu, iemācies noturēt uzmanības fokusu uz jūtām (citādi kā gan Tu iepazīsi Mīlestību, Laimi, Patiesību – ka tā patiešām ir Mīlestība, Laime un Patiesība?!), kad Tu atklāj patiesību, nepatīkamo patiesību, ka Tu esi kurls pret jūtām, ka Tu nepazīsti ne Mīlestību, ne Prieku, ne vēl jo vairāk Dieva Žēlastību, bet gluži pretēji – esi ieprogrammētu reakciju pilns: baiļu, vainas apziņas, aizvainojumu, šaubu un cīņas – tad Tevī dzimst vēlme atbrīvoties no šī vecā cilvēka sevī,

cilvēka-upura Tevī un viņa sīkajām kaislībām un zemes iekārēm, un iepazīt Īsto Baudu – Beznosacījumu Mīlestības, Patiesības un Dievišķās Žēlastības Baudu, kas atklājas Tavā patiesajā talantā, Dieva Dāvanā, kura caur Tevi sāks izplūst ar Mīlestību, Gudrību un Bagātību pār apkārtējiem, pār tuvajiem un tālajiem.

Un neskaitāmos, neauglīgos centienos atbrīvoties no šīs iekšējās tumsas, lai kļūtu par gaismu, Tu beidzot sagribēsi, lai Dievs būtu.

Tu sagribēsi, lai Dievs būtu. Ne tāpēc, ka Viņš objektīvi ir. Nē. Dievs ir arī Ticības un vēlmes produkts, tāpat kā viss pārējais, taču Tu sagribēsi, lai Dievs būtu, un Tu to sagribēsi tik ļoti, jo Tev būs tik slikti no šīs patiesības par Sevi, par savu niecīgumu, par savu nespēju valdīt pār sevi… Tu sagribēsi, lai šī Žēlastība, šī Augstākā Patiesība, šī Īstenība, šī Mīlestība, Kas arī ir Dievs, atklātos Tevī un iemirdzētos Tevī ar īstu gaismu, «Gaismu, kas spīdēja tumsā, un tumsa to neuzņēma».

Tu sagribēsi Patiesību, un Patiesība atklāsies Tev(ī). Tu lūgsies (nezinot kam, tukšumā) – bet pirmo reizi patiesi, ar kvēli, ar atvērtu sirdi un mērķtiecīgu prātu: