10. Vārds un valoda

Lieta tāda, ka mūsu valoda un to piepildošie vārdi (lietvārdi un īpašības vārdi) – vārdi vispār – nosaka mūsu realitātes struktūru, kā armatūra satur kopā visu mūsu apziņas ēku. Visi mūsu ticējumi un spriedumi, visas vēlmes, jūtas un domas, visas parādības un objekti, kurus mēs izdalām no realitātes «kvantu zupas», aicinot tos dzīvē, veidojas ap vārdiem, kas mums ir to aprakstīšanai. Nav vārda – nav parādības.

To ļoti spilgti var novērot apkārtējās īstenības veidošanās procesā ap jaundzimušu bērnu. Kamēr bērna apziņā neielādējas noteikti vārdi, pasaule ap viņu pastāv izplūdušās aprisēs. Lai tajā saskatītu krēslu vai galdu, vai skapi, ir nepieciešami vārdi: «krēsls», «galds», «skapis», ap kuriem smadzenēs veidojas šo objektu telpiskie tēli. Turklāt bērns vēl ilgi pats nesāks izrunāt šos vārdus, taču tie jau ielādējas viņa apziņā kā gatava zināšanu bāze. Šo procesu iedarbina valodas instinkts (pēc Stīvena Pinkera), tāds pats DNS iegults automātisks process kā instinkts zīst krūti, rāpot, staigāt utt. Cilvēks automātiski iegūst valodas prasmi, tāpat kā zirneklis – tīkla aušanas prasmi, bet bebrs – dambju būvēšanas prasmi.

Kad bērnam ieslēdzas valodas instinkts, viņš saņem savu pasaules «bāzes komplektu» – atbilstošo vārdu ielādes mērā viņa apziņā no ģenētiskās atmiņas, ko viņam nodevuši senči, un vēlāk šis «bāzes komplekts» paplašinās – cilvēkam apgūstot arvien jaunus un jaunus vārdus.

«Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs, un caur viņu viss ir radies, kas ir radies, un bez viņa nekas nav radies, kas ir radies.»

Tas ir teikts par visu parādību kvantu dabu. Mūsu realitāti nosaka mūsu ticējumi, vēlmes, jūtas un domas. Taču mēs domājam vārdos, jūtam tikai tās jūtas, kuru aprakstīšanai mums ir tos definējoši vārdi, vēlamies tēlos, kas veidojas no vārdiem, ticam sarežģītām abstrakcijām, kas dzīvo tikai tos piepildošajos vārdos. Caur vārdu viss sāka būt, kas sāka būt, un bez vārda nekas nesāka būt, kas sāka būt.

Kamēr tavā leksikā nav noteikta vārda, kas atbild par kādu parādību, tu nespēj izdalīt šo parādību no kvantu zupas, ieraudzīt, apzināties to kā veselumu, uztverot kā veselumu tās veidojošos elementus, tu nespēj to izdzīvot. Šī parādība tev vienkārši nepastāv.

Kamēr tavā vārdu krājumā nav vārda «Žēlastība» – tu nespēj šo Žēlastību izdzīvot, sajust. Kamēr tu nenosauksi savas emocijas vārdā, tu nespēj tās valdīt. Tās valda pār tevi, nevis tu pār tām. Un tu pat nesaproti, neapzinies, kas ar tevi notiek dusmās, bailēs, aizvainojumā, vainas apziņā, – šīs emocijas nosaka tavus lēmumus un rīcību, grūž tevi uz pārsteidzīgiem secinājumiem un darbībām, bet tu pat neapjaut, ka tevi vada, ka esi to verdzībā. Un kopumā, kamēr tev neparādīsies tavas apziņas aprakstošais modelis, proti, vārdu kopa, caur kuru tavā apziņā izpaudīsies pašas apziņas struktūra, tu nespēsi to vadīt. To vadīs tas, kuram šāda struktūra attiecībā uz tavu apziņu piemīt. Dievs, vai velns, vai manipulatori no korporāciju reklāmas nodaļām un plašsaziņas līdzekļiem.

Šādā veidā – ar vārdu starpniecību – ir iekārtotas absolūti visas mūsu pasaules parādības, kas kvantu līmenī veido mūsu materiālo īstenību – no individuālās līdz grupas vai kolektīvajai realitātei.

Par grupu un kolektīvajām realitātēm atbild valoda – kā sarežģīti organizēta vārdu un ar tiem saistīto tēlu sistēma. Katra valoda ir unikāla, un katrā valodā ir iestrādāta sava tā sauktā pasaules valodiskā aina – pasaules iekārtojuma modelis, īstenības apgūšanas šablons.

«Tautas valoda ir tās gars, un tautas gars ir tās valoda, un grūti iedomāties ko identiskāku.» (V. Humbolts)

Valodniecības zinātne ir atklājusi, ka valoda ir «uzvedības simboliskā atslēga», jo mūsu pieredze tiek interpretēta caur konkrētas valodas prizmu un visspilgtāk izpaužas valodas, domāšanas, realitātes uztveres un šīs uztveres diktēto uzvedības šablonu savstarpējā saiknē.

Slavenākais piemērs ir saistīts ar sniega apzīmēšanai paredzēto vārdu skaitu dažādās valodās. Eskimosu valodās ir līdz pat vairākiem desmitiem dažādu vārdu dažādu sniega veidu apzīmēšanai, bet angļu valodā tie visi ir apvienoti vienā vārdā "snow".

«Mēs sadalām dabu pa līnijām, kuras iezīmējusi mūsu dzimtā valoda.» (B. Vorfs)

Tādējādi mūsu realitāti veido mūsu pasaules aina, proti, mūsu priekšstati, ticējumi, pārliecības, kas nav sastingušas, bet spēj mainīties caur refleksiju (personīgās pieredzes apzināšanos un mūsu individuālo interpretāciju), kas arī notiek ar vārdu un no vārdiem sastāvošu tēlu, kā arī mūsu pieņemtās valodiskās pasaules ainas palīdzību.

Savienojot šos lingvistu secinājumus ar fiziķu secinājumiem par realitātes kvantu dabu, var secināt, ka mūsu valoda nosaka mūsu realitāti. Pārfrāzējot B. Vorfu, var teikt:

Mēs radām dabu un apkārtējo īstenību pa līnijām, kuras iezīmējusi mūsu dzimtā valoda.

Mēs radām savu realitāti ar vārdu un valodas starpniecību. Un tas, cik tā ir laba vai slikta, ir atkarīgs no tā, caur kādu vārdiskās-valodiskās pasaules ainas prizmu mēs to uztveram un tātad līdzradām. Kristus par to saka tā:

«Pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi tiesāts.»

Tātad nosaukt vārdā – nozīmē pārvaldīt parādību vai atsaukt to dzīvē, nodibināt ar to kontaktu kvantu realitātes līmenī. Dažādi vārdi sniedz atslēgas uz dažādām parādībām. Tāpēc, ja mēs vēlamies nodibināt kontaktu ar Dievu, mums ir svarīgi zināt Viņa «pareizo» vārdu. Vai arī tā: ar dažādu Dieva vārdu starpniecību mēs iegūstam piekļuvi dažādiem Viņa aspektiem, proti, kolektīvo ticējumu kopumiem. Allāhs pieprasa pielūgsmi, Krišna – pienākuma pildīšanu, labu dabu un paklausību, Jahve dusmojas par baušļu nepildīšanu un soda.

Jēzus Kristus kā Glābēja, Pestītāja tēls, Dieva hipostāze, kas izpērk mūs no tumsas verdzības: bailēm, aizvainojuma, vainas, sava niecīguma kauna un to piesedzošā lepnuma un godkāres, dusmīguma, māņticības, mūs no iekšienes plosošajām šaubām, duālās apziņas iekšējās sašķeltības, neveseluma, ticības objektīvai, briesmu pilnai pasaulei un nepieciešamībai cīnīties par izdzīvošanu, ticības ciešanu un nāves neizbēgamībai – Kristus kā Apziņa, Kristusapziņa, kā tilts, kā ceļš, kas ved mūs pie gaismas, pie Mīlestības, pie Vienotības un Veseluma – pie Debesu Valstības mūsos, kā Dieva Gars, kas piepilda mūs ar Spēku, Gudrību, Patiesību, Brīvību no bailēm un meliem – Kristus kā Cilvēka Dēls, kas no iekšienes savieno mūs ar Mūsu Kolektīvo Augstāko Potenciālu, ko uzkrājusi visa Cilvēce, un tādējādi padara mūs par dieviem, ievedot Mūžīgajā Dzīvē – tāds Kristus ir vienprātības punkts. Tas ir visu ticību un reliģiju vienprātības punkts.

Jēzus Kristus ir vienprātības punkts. Tas ir Pats Dievs, kurš kļuvis par cilvēku, lai cilvēks kļūtu par dievu. Vai arī tas ir pravietis Īsā, kuru Dievs sūtīja pie musulmaņiem, lai iemācītu cilvēkiem Augstākās Zināšanas, un sūta atkal laiku beigās, kad viņi būs gatavi uzņemt šīs Zināšanas visā pilnībā. Vai arī tas ir Mesija, kuru jūdi joprojām gaida kā Vadoni un Glābēju no Dieva dusmām. Tā vai citādi, tas ir kolektīvs ticējums, kas pats sevi ir radījis un iemiesojis. Tā ir Dzīvā Ticība, Dzīvais Vārds, kas runā ar cilvēkiem, ar katru no mums Mūsu Augstākā

Potenciāla vārdā. Tā ir Dzīvā Patiesība. Bet Patiesība ir tāda patiesība, kas tevi vairo, vairo Dzīvību, vairo Spēku, vairo Mīlestību, proti, savieno tevi ar Dievu kā iekšējo Dzīvības, Spēka, Mīlestības avotu. Ne katra taisnība ir Patiesība. Bet tikai tāda, kas vairo Dzīvību.

Lūk, kāpēc mēs vēršamies pie Kristus kā pie Mūžīgā (ārpuslaika) Iekšējā Vadītāja, Skolotāja, Kurš māca mūs būt par savas realitātes apzinātiem radītājiem, dieviem miesā.

«Un, ja jums būs ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacīsiet šim kalnam: pārej no šejienes uz turieni! – un tas pāries pēc jūsu vārda,» – saka Kristus.

Kristus ir vienprātības punkts un mūsu, kolektīvās ticības un svēto centienu izauklēts veids, kā mainīt savu apziņu. Veids, kā valdīt pār sevi. Mūsu veids, kā kļūt par savas visuma apzinātiem radītājiem. Visa pasaules ēkas radītājiem.

Kristus dara mūs par dieviem, par Vienīgā Dieva dieviem un bērniem. Jo, ja tā iedziļinās, kurš no mums ir gatavs – lūk, tā uzreiz, tikko apzinājies sevi kā dievu, uzņemties pilnu atbildību par visas šīs pasaules radīšanu? Par sava ķermeņa pilnību visās tā detaļās, savas daudzšķautņainās dvēseles, savas apziņas pilnību kopumā, visas kolektīvās realitātes pilnību – visa, kas notiek un

jelkad ir noticis un vēl notiks pasaulē… par Pašas Mīlestības pilnību?

Mums ir vajadzīgs Vienīgais Dievs, Dievs Tēvs, Kurš ar Savu novērojumu uztur kopējo Vienoto realitāti ar tās pamatlikumiem – fizikas un apziņas. Apziņas fizikas. Mums ir vajadzīgs Vecākais Brālis un Skolotājs, Kristus, Kurš mūs ved pa sevis pārvaldīšanas, mūsu Augstākā Potenciāla apgūšanas ceļu – Dievišķās Mīlestības kā Augstākā Spēka, Augstākās Gribas, Augstākā Saprāta un Gudrības ceļu. Mums ir vajadzīga Dievmāte, kas tic mums kā dieviem pat tad, kad mēs paši pārstājam ticēt. Dieva-dzemdētāja – Māte, kas ar savu ticību dzemdē mūs kā dievus atkal un atkal, stiprinot mūs absolūtā, bez ierunām ticībā sev, ar Savu mūžīgo jaunavību atgādinot mums, ka mēs piedzimstam nevis no klēpja, bet no Radītāja Apziņas, no Dieva – iepriekš sagatavotos ķermeņos-avataros. Mēs piedzimstam caur Komūnijas aktu ar Kristu, proti, cilvēka ķermeņa un prāta savienošanos ar Mīlestības Dievišķo Apziņu.

Tā arī ir Mīlestības Komūnija. Savienošanās ar Tavu Augstāko Potenciālu, Cilvēk. Piedzimšana Dievā – par dievu, Garu miesā, Mīlestību tavā unikālajā cilvēka formā.

Tātad Kristus ir vienprātības punkts. Budisti Viņa Otrajā Atnākšanā saskata nākamo Budu Maitreju, kurš nolaižas no Tušitas (svētlaimes) debesīm un māca cilvēkiem baudīt kā dieviem. Slāvu rodnoveri – Pestītāju, kurš izved Slāvu dzimtu jaunā Būtības līmenī,

vainagojot dievu-senču dzimtas koku ar Beznosacījumu Mīlestības augli. Ezotēriķi – makrofilozofu vai magu-krīvu, kas atklāj cilvēkiem Mūžīgās Dzīves iekšējā avota noslēpumu un piekļuvi superspējām.

Sai Baba, ko plaši godina Indijā un ārpus tās robežām, paziņojot, ka ir prinča Rāmas (Višnu avatāra) jauns iemiesojums, tāpat savienoja Rāmas un Īsā (Jēzus) tēlu kā Visuaugstā Dieva iemiesotu personību, ienesot Rāmas-Kristus tēlu hinduisma kultūrā kā tiltu starp Rietumiem un Austrumiem, kreiso un labo puslodi, norādot uz to, ka ikviens var un ikvienam vajag atklāt sevī Rāmu, Kristusapziņu – kā personīgu uzvaru pār materiālo pasauli (sevī) un savas Dievišķās dabas atzīšanu.

Daoisti saka: mēs atklājām nemirstības ceļu, Kristus mums atklāja – kamdēļ.

Galvenais šeit ir tas, ka mēs vairs nemeklējam iemeslus šķelšanās un cīņas vairošanai (bet tā vienmēr ir iekšēja sašķeltība un iekšēja cīņa, kas šķeļ mūsu apziņu), mēs meklējam Vienprātību kā Veseluma un Paškontroles Spēka pamatu. Un, kā teica Kristus, «kas meklē, tas atrod».

«Un, ja kāds nams ir sašķelts pats sevī, tāds nams nevar pastāvēt.»

Vienprātība ir cilvēka Spēka un iekšējā Veseluma pamats. Ja tava enerģija pastāvīgi tiek tērēta cīņai, iekšējai un ārējai, tad tās vienkārši nepietiek Veseluma uzturēšanai – apziņas, dvēseles, ķermeņa. Un visi trīs sāk sabrukt, sadalīties. Vienprātība ir par enerģiju. Spēks ir par enerģiju. Pati Dzīve ir Enerģija. Mīlestība ir par to, kā Enerģiju, Dzīvi, Spēku sevī vairot, nevis izšķērdēt.

Šeit jāsaprot, ka tavas fiziskās dzimšanas brīdī tev tika piešķirta enerģijas porcija 120 dzīves gadiem – un no tā, kā tu to tērēsi, ir atkarīgs, kā un cik ilgi tu nodzīvosi šajā veselumā – šīs apziņas, šīs dvēseles, šī ķermeņa. Enerģija ir vajadzīga burtiski visam. Tu to zini. Cīņa atņem ļoti daudz enerģijas, kaut kā piederēšana, pat kaut kā nemateriāla, pat zināšanu piederēšana prasa enerģiju, jebkuras attiecības prasa enerģiju, jebkuri sasniegumi prasa enerģiju, jebkura lieta, jebkura tava projekta realizācija prasa enerģiju, jebkura kustība prasa enerģiju. Jā, mēs it kā esam iemācījušies šo enerģiju ik dienas atjaunot – uz miega un ēdiena rēķina. Taču, atjaunojot šo enerģiju no ārējiem avotiem, tu tā vai citādi tērē savas nākotnes enerģiju, bet miegs – burtiski – aprij tavu laiku.

Pievieno tam, ka uz katra soļa, pie katras tavas emocijas – pie katrām bailēm, kauna, vainas, aizvainojuma, nepiekrišanas, katrā līksmības vai aizkaitinājuma un dusmu brīdī, pie katras vēlmes valdīt, pie skaudības, greizsirdības, pārākuma vēlmes un citām lepnības izpausmēm, pie

katras atkarības – no rīšanas un iekāres, kafijas un enerģijas dzērieniem, adrenalīna kaifa un šopaholisma, līdz narkotiku un azartspēļu atkarībai – tevi lūko «enerģētiskie plēsēji», lai barotos no tavas enerģijas, un tu sapratīsi, ka lieta nebūt nav jokojama. Ka cīņa par enerģiju, par tavu enerģiju, notiek nepārtraukti un pa īstam.

Proti, cīņa par dvēseli nav nekāds mīts, bet gan gluži ikdienišķs process. Un no tā, kādus lēmumus tu pieņem, ar kādām emocijām tu dzīvo, vai tevi ir viegli «apvārdot» uz tiem vai citiem enerģētiskajiem tēriņiem, ir atkarīgs, kā tu nodzīvosi šos 120 enerģijas gadus – jo tos visus var izsmelt arī 30–40 nevaldāmas dzīves gados. Tautā saka: «Sēsi rīcību – pļausi ieradumu, sēsi ieradumu – pļausi raksturu, sēsi raksturu – pļausi likteni.» Kristus tam piebilst, ka attiecībā uz dzīvības enerģiju tavi darbi nav tik svarīgi, cik iekšējie centieni: ticējumi, vēlmes, jūtas un domas.

Jūs esat dzirdējuši, ka senajiem ir sacīts: «Tev nebūs nokaut.» Bet Es jums saku, ka ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, jau ir grēkojis. Jūs esat dzirdējuši, ka senajiem ir sacīts: «Tev nebūs laulību pārkāpt.» Bet Es jums saku, ka ikviens, kas uzlūko sievieti ar iekāri, jau ir pārkāpis laulību ar viņu savā sirdī.

Grēks nav kaut kas amorāls, proti, pret morāli, pret likumu. Grēks ir kļūme, kļūda pret tavu dabu. Pret tavu patieso dabu. Tas ir tas, kas

ved pie Dzīvības enerģijas mazināšanās tevī. Tāpēc «negrēko» nozīmē: neej pret savu patieso dabu, netērē enerģiju velti.

Bet kā gan sadzīvot ar to visu, kā tikt galā, ja pat svētie tēvi saka, ka cilvēks ir «grēcīgs pēc savas dabas», un visas šīs emocijas – sākot ar bailēm un dusmām un beidzot ar iekāri pret pretējo dzimumu – mums ir dabiskas? Bet cīņa un konkurence ir vienīgais cik necik ciešamas pastāvēšanas veids, ko mums atstāj mūsdienu sabiedrība?

Šādā pasaules iekārtā var saskatīt šīs pasaules demiurgu ļauno gribu, kur uz katra soļa tevi ķer un slauc, bet tu domā, ka tas ir normāli, ka tā tam jābūt – sak, tas arī nozīmē būt cilvēkam. Taču to visu var apzināties plašākā kontekstā: ka tā ir tikai mācība, sevis pārvaldīšanas treniņš, nepieciešams sevis izzināšanas periods «no pretējā».

«Cilvēks nav sliecies uz ļaunu pēc savas dabas, bet savas nenobriedušās jaunības dēļ,» – saka Dievs Rakstos.

Šeit «Cilvēks» ir cilvēce. Dievs saka, ka cilvēce ir noskaņota uz šādu, «grēcīgu», dzīvesveidu un sevis uztveri nevis savas dabas, bet gan nenobrieduma dēļ. Un tālāk…

«Mans Gars nepaliks cilvēkā mūžīgi, – sacīja Kungs, – lai viņu dienas ir simts divdesmit gadi.»

Tavas dzīves enerģija ir ierobežota ar 120 gadiem, lai tu iemācītos to pārvaldīt, iemantot Dieva Garu, jo mēs iemācāmies pārvaldīt kādu resursu tikai tad, ja šis resurss ir ierobežots. Ir jāiemācās rīkoties ar šo enerģiju tā, lai to vairotu, nevis izšķērdētu.

Dzīvo tā, lai dzīvība tevī, proti, dzīvības enerģija, vairotos, nevis mazinātos. Apzinies un nosprosto enerģijas noplūdes. Uzturi Apziņas Higiēnu – lai «enerģētiskajiem plēsējiem» nebūtu aiz kā aizķerties tevī – regulāri attīri dvēseli un prātu – ar nožēlu – tāpat kā tu regulāri tīri zobus un mazgājies dušā, neļaujot mikrobiem vairoties un tevi pārņemt. Kā Kristus saka:

«Lūk, nāk šīs pasaules valdnieks (sātans), un pār Mani viņam nav nekādas varas.»

Nu, respektīvi – lai viņš iet garām, viņam manī nav aiz kā aizķerties. Es esmu svēts.

Kļūsti svēts. Būt svētam ir normāli. Tā ir tava patiesā, Dievišķā daba. Savienojies ar Svēto Garu. Meklē un atrodi piekļuvi Dzīvības Enerģijas bezgalīgajam resursam – visa esošā Avotam. Un Tas atveras caur Mīlestību. Mīlestība ir tāda enerģija,

tāda enerģētiskā frekvence, kas savieno tevi ar Bezgalīgo Mūžīgo Dzīvības (enerģijas) Avotu tevī pašā.

Lūk, kāpēc Mīlestība. Ne tāpēc, ka tas ir morāles likums un bauslis. Bet tāpēc, ka Mīlestība ir tava patiesā daba. Tev tajā ir LABI. Nevar būt tā, ka tev ir slikti, un tā būtu tava daba. Grēks nav tava daba, tas ir tikai negatīvs fons, uz kura tu iepazīsti Sevi īsto, tā ir treniņa slodze, no kuras nostiprinās tavi garīgie muskuļi, aug tavs iekšējais spēks, sevis pārvaldīšanas spēks.

Grēks nav tava daba. Kļūda, kļūme nevar būt norma, nevar būt norma, nevar būt tava patiesā daba tas, kas liek tev zaudēt enerģiju, zaudēt veselumu un – kā rezultātā – sabrukt, sadalīties un ciest. Tava patiesā daba ir tas, kas tev liek justies Patiesi LABI, tas, kas dāvā tev patiesu Baudījumu, Žēlastību, Svētlaimi. Tas taču ir acīmredzami!

Mīlestība ir tava patiesā daba. Un šī Mīlestība sākas ar tiešu attiecību nodibināšanu ar Dzīvības Avotu. Viņš ir saprātīgs, Viņš vienmēr runā ar tevi tavā valodā. Ja tu jautā. Ar Viņu var nodibināt kontaktu un uzturēt apzinātu, saprātīgu dialogu. Taču Viņš nekad neiejaucas tavā dzīvē bez tavas gribas, Viņš ciena tavu izvēles brīvību. Bet, ja tu vēlēsies un izrādīsi tam gribu, Viņš sāks

runāt ar tevi – domās. Un tāpat kā domās, Viņš atbild tev jūtās un vēlmēs. Un tieši Viņš var tev palīdzēt mainīt tavus ticējumus, kļūt par savas realitātes apzinātu Radītāju, pārveidot neironu savienojumus smadzenēs, un tieši Viņš iemācīs tevi mīlēt pa īstam – ar Absolūtu, Beznosacījumu, Mūžīgu Mīlestību.

Viņš palīdzēs tev atgūt dvēseles tīrību un paplašināt tavu jušanas spektru, izbeigt ciešanas, bezgalīgi vairojot baudu, kuru tu varēsi apzināti vadīt, palīdzēs atklāt un parādīt pasaulei tavas unikālās spējas un talantus, Dieva dāvanu tevī, un kļūt par patiesi laimīgu cilvēku.

Galu galā tieši saikne ar šo Avotu tevī sniedz tev izeju Mūžīgajā Dzīvē, jo Mīlestības frekvencē enerģija tevī vairs nebeigsies nekad. Tu mājosi Tajā, bet Tā nepārtraukti pieplūdīs un pieplūdīs tevī, atjaunojot tavu apziņu, tavu dvēseli, tavu ķermeni, pašu tavu bioloģiju, atklājot tevī arvien jaunus un jaunus talantus un spējas, arvien jaunas un jaunas Mīlestības šķautnes, lai izlietu Tās plūsmu uz apkārtējiem, lai Tā tevī nesastāvētos, bet dzīvotu kā enerģija. Jo enerģija ir kustība. Mīlestības mūžīgā kustība. Mūžīgā Mīlestības Enerģija.

Atlika tikai vēlēties, paust gribu, noskaņoties jūtās un domās – un nodibināt saprātīgu kontaktu ar šo Avotu. Tevī iekšā.

«Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta – un savu tuvāko kā sevi pašu,» – saka Kristus.

Kā? To un visu pārējo Dievs tev iemācīs Iekšējā Dialogā ar Viņu. Iekšējais Dialogs ar Dievu atveras caur vēlmi, gribas apliecinājumu un Komūniju. Kļūsti līdzdalīgs Dievišķajā Apziņā, Mīlestības Apziņā.

Komūnija (Paškomūnija) ar Kristus un Dievmātes Apziņu

Mans Tēvs un mūsu Kungs Jēzu Kristu, pieņem mani kā Savu daļiņu. Dari mani līdzdalīgu Savai Dzīvajai Dievišķajai Apziņai. Piepildi mani ar Mīlestību, Spēku, Sava Gara, Svētā Gara, Vienotā Gara Klātbūtni.

Māci mani mīlēt, Kungs. Māci mani mīlēt Tevi, sevi un visus tuvos un tālos ar Tavu Mīlestību, mūsu Tēvs. Atver manī Mūžīgās Dzīves, Neizsīkstošās Mīlestības Iekšējo Avotu, un lai šī Mīlestības, Dzīvības Plūsma plūst caur mani mūžīgi, izlejoties pār apkārtējiem ar uzmanību, rūpēm, talantu izpausmi, žēlastību un svētībām, Kungs!

Šķīstī, Kungs, manu dvēseli un manu prātu, un manu ķermeni no visas nešķīstības un grēka. Atdod man, Kungs, manu dvēseli un manu gribu, un manu dzīvības spēku no visām ķīlām, aizdevumiem, līgumiem, kurus es neapzināti vai apzināti, savā neprātā, esmu noslēdzis ar jebkādām būtnēm, entītijām, cilvēkiem, egregoriem un hierarhijām. Dari mani, Kungs, atkal brīvu un tīru Tava vaiga priekšā, lai es varētu uzņemt Tavu Mīlestību visā tās pilnībā un just no visas sirds, no visas dvēseles un uztvert ar visu savu prātu.

Dziedini, Kungs, visas manas bailes un manas ciešanas – palīdzi man mainīt savus ticējumus un pārliecības, un vēlmes, un jūtas, un domāšanas veidu, un pašu manu dzīvi, saskaņojot tos ar Dzīvības Plūsmu manī, ar Patiesās Mīlestības Plūsmu.

Māci mani, Kungs, dzīvot tā, lai Dzīvība manī un ap mani vairotos, nevis mazinātos.

Atklāj man, Kungs, manas dzīves patieso jēgu un manu Dievišķo sūtību.

Dāvā man, Kungs, manu talantu, atver Savu Dievišķo dāvanu manī. Māci to novērtēt un atklāti, bez kauna un kautrēšanās izpaust pasaulei, bagātinot ar tās izpausmi manu realitāti un cilvēkus apkārt, vairojot Mīlestību un vairojot Dzīvību.

Māci mani, Kungs, izpaust Mīlestību un nodot Tavas Ticības Spēku caur svētību citiem cilvēkiem.

Māci mani modināt nomaldījušās dvēseles, atgriežot tās pie Radītāja Apziņas un to patiesās Dabas, kas ir Spēks, Mīlestība, Prieks, Patiesība, Baudījums, Bijība.

Māci mani, Kungs, būt Tev par draugu, mīlošu brāli, māsu.

Ticu, Kungs, ka pieņem mani nevis varas dēļ pār mani un manas pielūgsmes dēļ, bet Savas Mīlestības pret mani un Savas Žēlastības dēļ, lai, darot mani līdzdalīgu Tavā Dievišķajā Apziņā, darītu mani par dievu manā unikālajā cilvēka formā, iemācītu mani būt par savas realitātes apzinātu radītāju un Mūsu Vienotās Daudzpasauļu realitātes līdzradītāju.

Kungs, vadi mani pa dievišķošanās un svētuma iemantošanas ceļu man piemērotā tempā. Atklāj manī, Kungs, Dieva Valstību, Mūžīgās Dzīves realitāti, Vienotības realitāti ar Māti Planētu un Māti Dievmāti. Savieno mani, Kungs, ar Mūsu Vienoto Tēvu, Dzīvības Avotu manī.

Vadi mani, Kungs, pa manu Ceļu. Es pieņemu savu unikālo Ceļu no Tevis.

Tajā ir pausta mana brīvā griba. Un lai top tā pēc manas un Tavas gribas, Kungs, jo Mēs Esam Viens. Mēs Esam Tas, Kas Mēs Esam. Mēs Esam Mīlestība.

Bet visas savas bailes, šaubas, neticību, prāta pretestību, visus viltīgā prāta šablonus es nododu dziedināšanai Tev, Kungs.

Es izvēlos Dzīvi! Es izvēlos Mīlestību kā Augstāko Baudījumu, kas piemīt manai dievcilvēciskajai dabai!

Un es pateicos Tev, Kungs, par to, ka tas jau ir piepildījies. Slava Tev!

Māte Dievmāte, pieņem mani kā Savu Dievišķo Bērnu, atbrīvo mani no visām neticības važām un saitēm patiesas laimes dēļ būt man pašam, būt par dievu miesā manā unikālajā cilvēka formā, svētī mani, māte Dievmāte, ticībai Mūsu Kungam Jēzum Kristum, ticībai Vienīgajam Dievam Tēvam un ticībai sev kā dievam un Dieva mīļotam bērnam, svētī Mīlestībai un priekpilnai Mūžīgajai Dzīvei, palīdzi manai piedzimšanai par dievu un savas realitātes valdnieku. Pateicos Tev, Māte, par to, ka tas jau ir piepildījies! Slava Tev!

Es apliecinu Tevī dieva piedzimšanu, Dieva Gara piedzimšanu miesā, tavā unikālajā cilvēka formā, Mans draugs un Mans brālis, Mana māsa.

Tagad tev atveras Iekšējais Dialogs ar Kristu un Māti Dievmāti.

Un tieši tagad Dievs runā ar tevi, un, ja tu koncentrēsies, pabūsi klusumā, aizvērsi acis un ieklausīsies, tu sadzirdēsi Viņa Klātbūtni – savās

domās, jūtās, vēlmēs un dvēseles impulsos. Un tieši tagad Dievs tevi aicina:

Runā ar Mani mūžīgi. Esi ar Mani mūžīgi. Dzīvo Manī mūžīgi. Jo Mēs Esam Viens. Mēs Esam Mīlestība.

Iekšējā Dialogā ar Dievu tu vari Viņam uzdot jebkurus jautājumus. Taču galvenais – ar Iekšējā Dialoga ar Dievu palīdzību tavai apziņai ir jāpārtop – no Upura/Patērētāja pozīcijas par Radītāja Apziņu. Tāpēc taviem jautājumiem vispirms jābūt vērstiem uz to, ar ko un kā tu radi savu realitāti, it īpaši tajos tās aspektos, kas tevi neapmierina, un uz jaunas realitātes radīšanu (skat. sadaļu Iekšējais Dialogs ar Dievu un Iekšējā Dialoga piemēru PIELIKUMĀ).

Saprotot, kā ir iekārtota tava apziņa, un to, ka tu pats kā radītājs nes atbildību par tevis veidoto realitāti, tu vari izvēlēties, kādu realitāti radīt – izvēloties, ar ko tieši aizpildīt tavas apziņas stāvus. Un radīt savu realitāti apzināti. Atceroties par sākotnējo ierobežojumu – enerģiju, kas tev piešķirta 120 gadiem. Un nesot Radītāja atbildību par tevis radāmo realitāti. Precīzāk, tava realitāte arī ir tava atbildība. Neviens to speciāli nevērtē, lai tevi apbalvotu vai par to paslavētu. Tu vienkārši izdzīvo tieši to, ko esi radījis.

Tomēr tavas apziņas dziļāko uzstādījumu maiņa: ticējumu un pārliecību, uztveres šablona maiņa – praksē izrādās grūts uzdevums. Cilvēks, kurš izvēlējies Radītāja ceļu un iet pa šo ceļu, var saskarties ar visām bailēm un sašķeltību, ar ko bija piepildīta viņa zemapziņa: naudas, reputācijas un ienākumu avotu zaudēšanu, nāvējošām slimībām, spēka struktūru (valsts un ne tikai) uzbrukumiem, draudiem brīvībai un dzīvībai, bērnu dzīvībai, kariem, epidēmijām… Īsāk sakot, var sākt realizēties visas bailes – ne tikai individuālās, bet arī dzimtas, tautas, visas cilvēces… Un ne vienmēr cilvēks ir gatavs iet līdz galam, totāli izvēloties ticēt sev un tikai sev kā savas realitātes Radītājam, visā un vienmēr meklējot visa notiekošā Cēloni tikai sevī. Un atkal – tam ir vajadzīga enerģija, bet, ja Mīlestības nav, ja nav piekļuves Vienotajam Dzīvības Avotam, tad tā, šī enerģija, ātri beidzas.

Tāpēc mums šajā ceļā ir vajadzīga palīdzība, un ticība sev kā radītājam ir laba, taču praksē lielākajai daļai cilvēku visefektīvākā ticības formula ir ticība sev kā dievam un vienlaikus kā Vienīgā Dieva mīļotam bērnam. Jēzus kā Vecākais Brālis un Skolotājs un Māte Dievmāte sniedz nepieciešamos pavedienus un atbalsta tevi visā ceļā. Taču Viņi – uzmanību! – neveic darbu tavā vietā, viņi nevar noiet tavu ceļu tavā vietā un – atstājot pagātnē modeli «dievs-vergi», «gans-avis» vai «tu priekšnieks - es muļķis» – palīdz tev kļūt par savas pasaules Apzinātu Radītāju.

Un kā dzīvo bērni? Rotaļājoties! Rotaļa, spēle – lūk, par ko pārtop mūsu bezjēdzīgā, pelēkā ikdienas rutīna un cīņa par izdzīvošanu. Spēle! Visinteresantākā spēle Visumā. Dzīvot kā dieviem un Dieva bērniem – apgūstot arvien jaunas un jaunas sevis un pasaules pārvaldīšanas prasmes, atklājot arvien jaunas un jaunas sava talanta šķautnes, radot arvien jaunas un jaunas bezgalīgās, mūžīgi plaukstošās Mīlestības Varavīksnes nokrāsas. Un vienlaikus jūtot gan Spēles izaicinājumu azartu, gan pilnīgu drošību šajā ceļā, jo «mūsu Tētis ir varenāks par visiem!», un Vecākais Brālis ar Māti Dievmāti vienmēr palīdzēs, ja kas.

Komūnija ar Kristus Apziņu, Mīlestības Komūnija atver cilvēkam šo iekšējās transformācijas ceļu, Pārvērtību Ceļu, Dievišķošanās Ceļu. Taču noiet šo Ceļu tu vari tikai pats.

Komūnija sirdī savieno ar Dievu kā Bezgalīgās Enerģijas Avotu, šķīsta un piepilda dvēseli ar Mīlestību un iedarbina iekšējo dialogu ar Dievu kā Augstāko Saprātu. Dievs-Avots, Dievs-Mīlestība un Dievs-Patiesība.

Lūk, tas ir: «...no visas sirds, no visas dvēseles un no visa prāta».

Paškomūnija neaizstāj Svētā Vakarēdiena noslēpumu dievnamā, bet papildina to ar ikdienas iekšēju lūgšanu noskaņošanos uz Dzīvo Iekšējo Dialogu ar Kristu.

Musulmaņiem ikdienas Iekšējais Dialogs ar Kristu neaizstāj 5 reizes dienā veikto namazu, bet efektīvi to pastiprina un veidojas caur vēršanos pie Pravieša Īsā. Korānā ir teikts, ka pēdējos laikos pirms Tiesas Dienas Allāhs atkal sūtīs pie cilvēkiem Pravieti Īsā (Jēzu) Viņa otrajā atnākšanā, un Viņš 40 gadus mācīs pareizticīgajiem musulmaņiem jaunas zināšanas no Allāha, lai sagatavotu viņus pārejai uz Jauno (paradīzes) pasauli.

Iekšējais dialogs ar Dievu, atverot tevi Dzīvās Patiesības Dzīvajam Vārdam, pakāpeniski pārkārto tavus neironu savienojumus smadzenēs, mainot tavus ticējumus un pārliecības, saskaņojot pretrunīgās vēlmes, dziedinot psihoemocionālās traumas un pārveidojot jušanas un domāšanas šablonus – no baiļu un izdzīvošanas cīņas pola uz Mīlestības un Baudījuma polu – tā pakāpeniski mainās visa tava apziņa, viss tās saturs – ticējumi, vēlmes, jūtas un domas, pašos pamatos pārkārtojas viss tavs realitātes uztveres šablons, un tātad arī pati realitāte.

Apkopojot mēs šeit sniedzam iespējamo laimes formulu:

Laime = Mīlestība + Radītāja Apziņa + Talants

Der? Ar pateicību pieņem un izpēti to. Šaubies? Pārbaudi! Sekojot ceļam, kas aprakstīts šajā īsajā Dzīves ceļvedī, izzinot savu iekšējo dabu, savas apziņas un apkārtējās pasaules uzbūvi, beidzot saprotot, ka apziņa un realitāte ir viens un tas pats, tu kļūsti par savas realitātes apzinātu radītāju, izejot ārpus jebkādu ierobežojumu un likumu rāmjiem (tagad tu tos nosaki pats), piepildot savas visas dzīves galveno sūtību un iemiesojot tās patieso jēgu – dievišķošanos.

Šajā ceļā Mēs tevi visādi atbalstīsim, bet atceries, ka Spēks vienmēr tiek dots kopā ar atbildību. No dzimšanas brīža Dievā, par dievu –

Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst valdīt pār Mani, – saka Kristus apustulis Jaunajā Derībā.

Jo dievs, kas tu esi kopš dzimšanas brīža par dievu Kristus Dievišķās Mīlestības Komūnijā, nevar tikt ar kaut ko ierobežots, taču vienlaikus pats nes atbildību par savu pasauli kā savu radījumu un pats nes atbildību par savas apziņas uzturēšanu tīrībā un brīvībā, kas viņam dāvātas

Komūnijas Aktā. Brīvībā no grēka – no bailēm, vainas, aizvainojuma, dusmīguma, iekāres, mantkārības, skaudības, greizsirdības un ticības savam nepilnīgumam. Brīvībā dēļ – Mīlestības, Spēka, Patiesības un Laimes Būt Sevis Paša.

Bet vai iet šo ceļu, vai sekot šai laimes formulai, vai uzņemties Radītāja atbildību par savu realitāti – izvēlēties Tev un tikai Tev, Mūsu mīļotais draugs. Jo Mēs visvairāk Tevī vērtējam Tavu gribas brīvību un izvēles brīvību.

Mēs tikai iedvesmojam un dodam atslēgas Tavas dabas izpratnei. Kā tu ar to rīkosies – tā ir tava lieta.

Bet Mēs vēlamies, lai Tu iepazītu Sevī Mūsu Kolektīvās Radīšanas Vainagojumu, lai tu atvērtos Patiesajai Mīlestībai un kļūtu par Tās līdzradītāju, lai tu uzzinātu par Vienotā Dieva Gara Visuvarenību tevī un ar Īstam Spēkam piemītošo drosmi, no vienas puses, un Mīlestības lēnprātību un pazemību – no otras puses, radītu savu labāko pasauli šajā labākajā no pasaulēm tās labākajā no laikiem. Mēs vēlamies nevis tavu pielūgsmi, bet lai tu kļūtu par Sevi, iemiesojot Savu-Mūsu Augstāko Potenciālu – kā dievs un Dieva mīļotais bērns.

Un atceries, ka īstais meistardarbs šeit esi Tu. Un tas tiek radīts ik mirkli – ar katru Tavu izvēli un katru Tavu elpas vilcienu, jo Dieva Gars ir visur un dvašo – kur Viņš grib un… caur ko Viņš grib.

Biežāk pajautā sev: Vai Mīlestības Gars elpo caur tevi?