No kurienes rodas skābeklis, ko mēs elpojam?

Īsā atbilde

Okeāni dod ļoti lielu daļu no skābekļa uz Zemes. To bieži raksturo kā apmēram pusi. Pārējais nāk no mežiem, zālēm un citiem augiem. Tie ir noapaļoti raksturojumi, nevis precīza uzskaite, taču aina ir skaidra: skābeklis, ko elpojam, nāk no mūsu pašu planētas okeāniem, mežiem un zālēm.

Ja cerēji uz vienu vietu kartē, tādas nav. Piegāde ir izkliedēta pa visu Zemi, un liela daļa nāk no okeāniem, ko lielākā daļa no mums redz reti.

Der skaidri pateikt, kas šis raksts nav. Tā nav zinātniska tabula. Šeit minētie skaitļi ir ikdienišķi novērtējumi: okeāni apmēram puse, pārējais no sauszemes augiem. Kas vēlas precīzus skaitļus, lai raugās Zemes zinātnieku darbos. Mēs vēlamies dalīties ar tēlu, jo tēlu ir viegli atcerēties un viegli par to pateikties.

Dāvana, kas nāk no tālienes

Ir dabiski iedomāties, ka skābeklis, ko tu elpo, nāk no kokiem aiz loga. Šie koki ir svarīgi. Taču vēji atmosfēru nemitīgi maisa, tāpēc gaiss, ko tu šodien elpo, nesen varēja būt virs cita kontinenta. Skābeklim, ko tu ievelc, nav adreses. Tas tiek izdalīts no vienām kopīgām debesīm.

Pie tā ir vērts apstāties. Kaut kur ir okeāns, ko tu, iespējams, nekad neredzēsi, un meži, kuros nekad nebūsi. Tava šīsrīta elpa, iespējams, ir kaut ko parādā tiem. Ap 8 miljardiem cilvēku vienlaikus smeļas no tiem pašiem avotiem. Neviens nesūta rēķinu, un nevienam nav jāprasa.

Iedomājies to kā kopīgu mājsaimniecību. Mājās daudzi cilvēki izmanto tās pašas istabas, to pašu ūdeni, to pašu siltumu, un neviens neved uzskaiti, kurš ko izmantojis. Zeme darbojas mazliet līdzīgi. Tās ir vienas mājas ar ļoti lielu ģimeni, apmēram 8 miljardiem cilvēku, un gaiss ir viena no pirmajām lietām, ko tā dod.

Kāpēc mēs to reti pamanām

Mēs pamanām to, kā trūkst, nevis to, kas ir vienmēr. Elpa ir tik vienmērīga un tik klusa, ka pazūd fonā, un daudzi cilvēki visu dienu nepadomā par to ne reizi. Tomēr tā ir dienas pirmā dāvana un pēdējā, un tā neprasa no mums neko. Pamēģini nelielu pārbaudi. Nākamreiz, kad dienā ir daudz darāmā, pajautā sev, kad pēdējo reizi domāji par savu elpu. Ja atbilde ir, ka neatceries, tas ir normāli un nav par ko uztraukties.

Pamanīšana ir viss aicinājums. Šajā brīdī tev nekas nav jāatrisina. Tev tikai jāieraugā, ka tev tiek dots kaut kas, atkal un atkal, visu dienu. Ar to pietiek, lai sāktu.

Ko pateicība var dot tev

Pateicība ir pētīta. Emmons un McCullough 2003. gada rakstā, kas publicēts žurnālā Journal of Personality and Social Psychology, cilvēki, kuri regulāri pierakstīja, par ko ir pateicīgi, biežāk ziņoja, ka jūtas labāk, nekā kontrolgrupu dalībnieki. Pētījums nebija par elpu. Taču elpa, iespējams, ir vienkāršākais, par ko pateikties: tā ir vienmēr, tā ir bez maksas, un tai nav vajadzīgs īpašs gadījums. Pateicībai nav vajadzīgi lieli vārdi. Tie var būt īsi un klusi: paldies par šo elpu.

Lēna elpošana ir vēl viena lieta, ko pētnieki ir aplūkojuši: daži pētījumi to saista ar mierīguma sajūtu. Mēs to piemin piesardzīgi un neko nesolām. Ja apstājies, lēni elpo un padomā par okeāniem un mežiem, tu dari kaut ko vienkāršu, ko daudzi cilvēki raksturo kā nomierinošu. Lūk, neliels veids, kā to pamēģināt:

• Uz brīdi apstājies un ievelc vienu lēnu elpas vilcienu.
• Padomā par okeāniem, mežiem un zālēm, kas palīdzēja to radīt.
• Izelpo un pasaki paldies savā valodā un saviem vārdiem.

Katra elpa ir dāvana no mūsu kopīgajām mājām. Lai to pamanītu, pietiek ar vienu minūti.