Kādu pasauli mēs vēlamies saviem bērniem?

Aina, ko nesam sevī

Iedomājies pasauli, ko tu gribētu atstāt mantojumā bērnam. Lielākā daļa cilvēku redz kaut ko tuvu šim: dzīvus mežus, pilsētas, kas ir pietiekami klusas, lai dzirdētu putnus, un ielas, kur bērns var iet bez bailēm. Ņemsim 2040. gadu kā punktu apvārsnī. Tas nav solījums un nav prognoze. Neviens nezina, ko šis gads atnesīs. Tā ir aina, un aina palīdz izvēlēties, kurp iet.

Šis raksts ir par šo virzienu. Tas nesaka, ka pasaule mainīsies līdz noteiktam datumam. Tas aicina uzdot jautājumu, kas izklausās liels, bet izrādās personisks: kādu pasauli mēs vēlamies saviem bērniem un ko es šodien varu izdarīt tās labā?

Dzīvi meži, klusas pilsētas, droši bērni

Ainu aplūkosim pa daļām. Pirmie ir dzīvie meži, jo meži ir tuvu mūsu elpai. Okeāni dod ļoti lielu daļu no skābekļa uz Zemes, ko bieži vērtē apmēram uz pusi. Pārējais nāk no mežiem, zālājiem un citiem augiem. Katrā bērna elpas vilcienā ir mazliet no šī darba. Dzīva planēta nav abstrakta vēlme. Tas ir gaiss bērna plaušās.

Otrās ir klusās pilsētas. Klusums nav tikai trokšņa trūkums. Tā ir vieta, kur cilvēkiem ir laiks pamanīt cits citu. Trešā ir drošība. To ir vienkāršākais pateikt un grūtāk uzcelt. Daudzi uzskata, ka bērns jūtas mierīgāk tur, kur pieaugušie raugās ne tikai uz saviem bērniem, bet arī cits uz citu.

No kurienes rodas tāda pasaule

Šādu pasauli nepiegādā viens lēmums vienā dienā. To veido no sīkām lietām, ko cilvēki dara atkal un atkal: kā runājam ar kaimiņu, par ko pateicamies, kur vēršam uzmanību. Šī pasaule tiek būvēta no tā, ko darām katru dienu.

Uz Zemes mūsu ir ap 8 miljardiem. Jebkuriem diviem cilvēkiem ir apmēram 99,9% kopīgas DNS, ko plaši atkārto genomu institūti. Arī gaiss ir kopīgs. Vēji atmosfēru nemitīgi maisa, tāpēc gaiss, ko tu šodien elpo, nesen varēja būt virs cita kontinenta. Bērns planētas otrā pusē un tavs bērns, brāļameita vai kaimiņa dēls elpo no vienām kopīgām debesīm.

Lūk, daži mazi soļi, ar ko sākt:

• Reizi dienā pasaki paldies par savu elpu.
• Pavadi vienu mierīgu minūti ar bērnu, tālāk no ekrāniem.
• Pamani koku savā ielā un uz brīdi pastāvi tam blakus.

Kāpēc sākt ar pateicību

Godīgi ir pajautāt, ko elpošanas minūtei kopīga ar mežiem un bērniem. Nekā, ja gaidām, ka tā stādīs kokus. Kaut kas, ja jautājam, ko tā dara ar cilvēku, kas to pavada. Emmons un McCullough 2003. gada pētījumā, kas publicēts žurnālā Journal of Personality and Social Psychology, cilvēki, kuri regulāri pierakstīja, par ko ir pateicīgi, biežāk ziņoja, ka jūtas labāk, nekā kontrolgrupu dalībnieki. Tas ir pieticīgs rezultāts, un mēs nesolām vairāk, nekā tas rāda.

Daudzi uzskata, ka pateicība par elpu pamazām pārvēršas rūpēs par vietām, no kurām elpa nāk. Tas nav pierādīts likums. Tā ir cerība un saprātīgs iemesls pamēģināt.

Pasaule bērniem ir virziens, nevis prognoze. Mēs ejam uz to ar to, ko darām šodien.